“Viņš mani gaida, “ pie sevis domāja maza auguma sieviete vārdā Olīvija. “Es zinu, ka viņš mani gaida, turpat virtuvē, kur pirms mirkļa viņu pametu.”
Sieviete nekļūdijās. Rozā halātā tērptā sieviete jau verot vaļā durvis spēja sajust Benedikta klātbūtni. Šaurā virtuvīte bija pārpildīta ar vīrišķīguma smaržu. Šur tur malā mētājās saplēstās Benedikta drānas, kuras šeit bija no Olīvijas un Benedikta iepriekšējās tikšanās. Plīts riņķi, joprojām, bija karsti no gaisotnes, kuru radīja Benedikta un Olīvijas iepazīšanās.
Olīvija sajuta karstumu viņas vēderā. Ielējusi glāzi sarkanvīna Olīvija apsēdās pretī Benediktam.Benedikts satraukumā neeploja un nekustējās. Maigi ar mēli viņa pārbrauca Benedikta blondajai galvai un lika viņam trīcēt. Viegli iekožot Benedikts sāka plakt un kļūt arvien mazāks. Olīvija viņa notiesāja, neatstajot ne mazākās paliekas, izņemot pāris baltas, tiko manāmas drupačas uz šķīvīša no, kura tiko jaunā sieviete notiesāja Benediktu.
Sieviete pie sevis domāja, ka sen nav baudījusi tik kārtīgas olas un viegli baudā stenēja. Viņas Benedikts bija lielisks. Benedikts viņai lika sajusties pilnai un laimīgai. trekns un baudāms Benedikts viņu bija piepildījis uz visu rītu. Olīvja apmierināti tukšoja pēdējās vīna lāses no glāzes sapņojot par to, ka derētu nākamreiz Benediktam klāt pievienotu vēl, kādu vīrieti, lai arī grūti būs rast tik treknu, satīgu un barojošu, bet viegli gatavojamu vīru...
+
