Pasniedzos pēc roktura un aši vēru vaļā durvis.
Atverot durvis mani priekša sagaidīja pārsteigumus. Priekšām man stāvēja vīrietis. Viņš viena rokā turēja manu bērnu, bet otrā nazi.
Es jau atpletu muti kliedzienā, bet viņš pielika tuvāk nazi pie Andrīša un es uzreiz aizvēru ciet muti.
Ielūkojos svešinieka sējā un atpazinu uz reiz to. Kā sastingusi vēroju viņu, man priekšā stāvēja bijušais draugs Ivars.
Uzreiz Ivaru nevarēju pazīst, jo viņš beidzot bija nogriezis savus matus. Vismaz tagad viņš izskatījās drusku pievilcīgāks, ne kā agrāk, bet tas tā pat neko nemainīja viņš draudēja manam bērnam ar nazi.
Nespēju noticēt ka viņš tas ir! Mana sirds apstājās un es palūkojos uz Andrīti.
„Tagad ja neklausīsi mani tavs dēls mirs!”vīrietis čukstus sacīja.
Es pamāju ar galvu.
„Ej un pasaki policistam ka viņam ir jādodas prom! Un ja kaut ko pateiksi par mani es nogalināšu Adrī!”čukstus noteica un parādija ar nazi uz durvīm.
Pagriezos un lēnām devos uz durvju puisi. Kad biju izgājusi pa durvīm devos pa taisno pie policista.
Es jutos kā robots, kas negribīgi ie
Tad iegāju iekšā istabā un nobrīnījos ka policists nav izkustējies no vietas.
„Jūs varat doties, un ja kas mana mamma drīz būs žeit!”es nomurmināju parādot ar roku uz durvīm.
Policists paraustīja plecus un devās ārā pa durvīm. Es neskatījos kā mana vienīgā cerība aizet projām, bet es negribēju lai mans dēls mirst.
Tad pagriezos un man priekšā jau bija nostājies Ivars.
„Tu esi tik nobijusies.”viņš mierinošā balsī teica.
Es paskatījos uz viņu un nikni iecirtu pļauku. Ivars drusku pakāpās un tad iesmējās.
„Laid manu bērnu vaļā, viņš nav vainīgs pie tā ka mums ir sliktas attiecibas!”nokliedzu un bēdīgi paskatījos uz Adrīti.
„Kāds tavs bērns? Tas ir arī mans bērns un tu to no manis mēģināji noslēpt, bet diemžēl tas tev neidzevās ne ar mani, ne ar tavu Aldi!”viņš nokliedza un es nobālēju.
