Tīrelī. [13]9

Man turpināt, vai labāk sākt ko citu?



http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tireli-12/738427







Nonākot pie mistera Viljama istabas durvīm, es smagi izelpoju un ar delmu viegli notraušu uz vaiga klusi slīdošās, dvēseli dedzinošās asaras. Man ir jābūt stiprai. Vismaz jācenšas to iestāstīt pašai sev.

Negribīgi paveru smalkajiem rakstiem un vijumiem rotātās durvis un sastingstu to ailē. Manas acis negribot ieplešās un pār lūpām izlaužās saraustīta izelpa. Kaklā sakāpj milzīgs rūgtuma kamols,- tas iedur krūtīs un acīs ļauj parādīties nemirstošām dvēseles asarām. Skats, kas paverās manām acīm liek man krist mūžīgā tukšumā. Kādēļ pasaulei ir jābūt tik nežēlīgai un sāpīgai?

Misters Viljams nav viens. Viņa istabā, zem vīrieša padevīgā auguma ir kāda sieviete. Man nevajag pat sekundi, lai saprastu, ka bālās rokas, kas vijās caur jaunā vīrieša maigi blondajiem, pusgarajiem matiem un skar viņa augumu pieder Serēnai. Manai Serēnai. Putekļu dejas un maigi sārtā rītausma ir liecinieki viņu kaislei. Mistera Viljama stingrās rokas ir saņēmušas māsīcas smalki veidoto vidukli un piespiedušas sev gluži tuvu.
Viņu augumi un lūpas dejo vienotu deju.
Viņu sirdspuksti un elpas spēlē vienotu melodiju.
Mana trauslā, vairs nepukstošā sirds ir mirusi, bet skatiens nespēj atrauties no šī skata. Misters Viljams neatraujās, bet ar vien spēcīgāk un uzstājigāk apvijās ap Serēnas lūpām. Man sāp. Šīs sāpes nav salīdzināmas nekam citam, ko jebkad esmu jutusi, tās smacē un atņem elpu, vēl vairāk kā apziņa, ka man vairs nav pilnīgi nekā, kas būtu iemesls dzīvot.

Sadzirdējuši manu saraustīto izelpu, viņu lūpas atraujās un rokām vēljoprojām kavējoties uz otra augumiem, viņu skatieni sāji pievēršās man. Es ielūkojos mistera Viljama dziļajās, savādi dūmakainajās acīs, censdamās tajās atrast kaut nelielu nožēlas vai sāpju atblāzmu, bet tur nav pilnīgi nekā. Tas iedur un sāpes pakrūtē pāraug par izmisīgiem kliedzieniem. Pēdējais ko redzu, ir Serēnas triumfējošais, augstasinīga prieka un iznīcības ieskautais smaids.

***

Kad jaunā sieviete pazūd aiz durvīm, es viegli atbrīvojos no misis Serēnas uzstājīgajām skavām un nesteidzīgi uzsmaidu viņas nenoliedzami skaistajiem vaibstiem.

Viņai ir pilnīgas un siltas lūpas, izteiksmīgs augums un pavedinošs skatiens, kurš pilnīgi pretēji misis Letīcijai, gluži vai kliedz, ka vēlas mani iegūt sev. Bet es nespēju par viņu domāt sāvādāk kā vienas nakts attiecību biedreni un sievieti, kuras dēļ varu likt misis Letīcijai mani ienīst. Es nedrīkstu ļaut misis Letīcijai pienākt pārāk tuvu. Man viņa ir jāpalaiž, labi zinot, ka tas pazudinās arī mani un saberzīs vējā dejojošos pelnos.

Kad misis Serēna pati ienāca manā istabā un tumsas aizsegā sāka man uzmākties, manī radās šī ideja, kas liks misis Letīcijai mani ienīst. Man ir sāpīgi noraudzīties uz jaunās sievietes asarām, bet tas ir vienīgais, kas izglābs viņu pašu.

***

Sēžot kalpotāju pagalmā uz bruģakmens, es ļauju domām aizklīst līdzi miglai un smagajai dūmakai, kas visapkārt iekļauj manu augumu. Man nesalst, kaut arī asaras uz vaigiem ir sasalušas un gaisā, ik pa laikam pazūd kāds elpas mutulis, šīsdienas notikumi ir sakarsējuši manu ķermeni. Es jūtos tik savādi tukšā. Prātā arvien izirst mistera Viljama izvirtība un skūpsts ar Serēnu. Nez kādēļ, bet es jūtos nodota. Un tā ir tik ļoti smacējoša sajūta.

- Vai tās ir asaras, jaunkundz? - mani uzrunā kāda pazīstama un silta balss, liekot man salēkties un apmesties otrādi. Man pretī verās vīrietis no nakts, kura mainīja manu likteni, vīrietis, kurš ierosināja sacensības, kuru dēļ ir noticis tas, kā dēļ es raudu.

- Kā jūs mani atradāt? - es iesāku viegli aizlauztā balsī un noslauku asaru, kas neko nenojaušot, klusi slīd gar vaigu.

- Jūsu atrašanās vietas izpaudēja lika man zverēt liekot roku pie sirds, ka nekad un nevienam neizpaudīšu, kurš man to teicis. - jaunais vīrietis ar viegli ieslīpu smaidu nosaka un ar savām, dzidri zaļiem bezdibeņiem līdzīgajām acīm, ielūkojās manējās. Es aizveru plakstus un galvā klusi nolamāju Īvu. Jaunā, nevainīgā kalpne cenšās no visas sirds, bet nekad nespēj atteikt simpātiskiem vīriešiem. Es aizgriežos no viņa savādi gaišajiem vaibstiem un pievēršos tukšumam. Jaunā vīrieša īsais, bet aristokrātiski staltais, ar izcilajiem muskuļiem apveltītais augums, neko nejautājis apsēžās man blakus uz bruģakmens un apklust.

Sāk snigt. Sniegpārslas kā smalki milti noguļās uz mūsu nekustīgi sēdošajiem pleciem un klusi, kā migla apvijās ap augumu.

- Kādēļ jūs devāties mežā pēc mistera Viljama, jaunkundz? - viņa pēkšņais jautājums mani apstulbina un pāris sekundes es turpinu nekustīgi sēdēt, veroties tālumā.

- Es īsti nezinu. - spēji dabūju pār lūpām un atkal apklustu. - Tobrīd tā šķita vispareizāk. Vai saprotat? -

- Man ir jānodod ziņa no mistera Dārsija. - vīrietis strauji maina sarunas tēmu un aizvēris acis un nogroza kastaņbrūno matu ieskauto seju. - Lūdzu, neparmetiet man par to, ko tagad teikšu. Tas nav no brīva prāta. -

- Viss kārtībā. - manas lūpas ieliecās vieglā smaida atblāzmā un jaunais vīrietis man blakus atplaukst.

- Viņš teica, lai jūs turaties tālāk no mistera Viljama. -

- Kādēļ? - manās acīs iedzirkstās aizrautība, bet redzot kā vīrietis viegli parausta plecus, tā uzreiz noplok.

- Viņš teica, lai turieties tālāk no visas viņa ģimenes. Lika jūs pieskatīt, jaunkundz. Un starp citu, - viņš it kā nejauši ieminās un pasmaida smaidu, kas veltīts vienīgi man. - Es esmu Viktors. -