Tetovējums (9)4

Lieki nekavējoties, aizvien turot klausuli pie auss, piegāju pie stikla sienas un parāvu mazo, balto striķīti, kas noturēja bēšās žalūzijas pie loga, ļaujot tām ar melodisku trinkšķi aizkrist. Nezināju, cik traki mana elpošana izklausās, jo sirds dauzījās krūtīs kā negudra. Te nu bija mana pašpārliecinātība par sevi. Apziņa, ka kāds bija mani redzējis kailu un vēl to nofotografējis lika man sajust nelabumu, kas garšoja pēc sēra un metāla mutē. Galva griezās un es iesēdos vienā no baltajiem klubkrēsliem, vienlaikus klausīdamās, ko saka svešinieks, un vienlaikus domājot, ko, pie velna, tagad darīt.

-Kas tu esi?- es pavēlnieciski noteicu, cerībā, ka neizklausos pēc čihuahua sunīša, kas izliekas par dobermani,- Es ziņošu policijai! Tas ir krimināls pārkāpums!- nospriedu, ka draudi būs labākais līdzeklis, jo bailes manu ķermenu un prātu paralizēja komai līdzīgā stāvoklī.

-Nestreso sirsniņ,- svešais sacīja un drūmi iesmējās. Dzirdēju, ka viņam fonā kaut kas rosās,- Tev nav par ko kaunēties. Smuki pupi.

-Pievaldi muti,- zobus atiezusi, draudēju, lai gan iekšēji vēlējos raudāt,- Kas tu esi, sasodīts?

Telefonā atskanēja savādi trokšņi. It kā kāds berzētu telefonu pret velvetu. Statisks troksnis, kas grieza ausīs,- Halo?- es atkārtoju un ieskatījos displejā, kurā aizvien dega paziņojums, ka saruna ir aktīva,- Es saucu policiju!

-Nomierinies,- pazīstama balss sacīja un es sastingu uz vietas. Fonā otrā klausules galā bija dzirdams kluss būkšķis un smilksti,- Viljamam ir slima humora izjūta,- sievietes balss sacīja un varēja dzirdēt, kā kaut kas nošvīkst gaisā.

- Mārsija? Tā esi tu?- šokēti iesaucos, aizvien nespēdama normāli paelpot,- Jūs esat galīgi debīli? Es gandrīz ar sirdi aizgāju!- pa pusei raudot, izdvesu,- Kā jūs dabūjāt manu numuru?

-Mārs, ieslēdz skaļruni,- Vils fonā bļaustījās. Pēc skaņas, Mārsija atkal viņam iesita,- Tak beidz sist man pa kājstarpi, mums vēl bērnus vajadzēs, un man tas rīks vēl.. kh.. noder..-

Atkal atskanēja dīvains pīkstiens un skaņa nāca kā no mucas,- Elij, ir ieslēgts skaļrunis.- Mārsija skaļi ziņoja, kas no skaļruņa izklausījās tā, it kā meitene kliegtu,- Nemaz nenāc man tuvumā,- Mārsija nikni uzšņāca,- Es teicu, ka tas ir stulbs joks, idiot!

-Es atvainojos,- Vils aizšņaugti iesmilkstējās. Man nebija ne jausmas, kas starp abiem notika, bet ātri vien bailes no manas apziņas padzina nenormālas, nevaldāmas dusmas.

-Kur jūs dabūjāt manu numuru?- es uzrūcu abiem, nervozi trīdama kedās tērptās pēdas vienu pret otru. Aizvien nespēju nomierināties. Tas bija kas neticams,- Atbildiet, nolādēts!

-Tavā «Metallica» kreklā bija birka, kurp zvanīt, ja krekls atrasts,- Mārsija mierīgi paskaidroja. Viņa izklausījās patiešām vainīga,- Vilam ienāca prātā doma tevi iznest cauri,- meitene klusāk sacīja un varēja dzirdēt, kā viņa aizver durvis,- Tu tiešām biji kaila?- viņa slāpēti iespurdzās.

-Nudien, nav smieklīgi,- es norūcos, būdama aizkaitināta,- Tas nebija smieklīgi, es nobijos, ka mani vēro kāds slims, vecs lūriķis! Es sajutos kā Hičkoka filmā!

-Kuš,- Mārsija mīļi sacīja,-Par to tu dabūsi visdārgāko kūku no «Carlo's» beķerejas un bezmaksas vizīti pie Vila,-

-NĒ, NAV GODĪGI!- Vils protestēja,- Tas bija tikai joks, brāl!

-AIZVERIES!- mēs abas reizē izsaucāmies,- Kādi ttev šodien plāni?- Mārsija tūdaļ mainīja sarunas tēmu. Beidzot es sāku mazliet atslābt. Elpa kļuva mierīgāka un sirds arī nedaudzīja krūškurvi tik sāpīgi. Muskuļi gan aizvien bija saspringuši un acīs kaisa asaras.- Un, tiešām, piedod, vēlreiz,-

-Es.. nezinu,- klusi noteicu un aizvēru acis. Tagad, kad žalūzijas bija atvērtas un telpā saulesstari vairs nelauzās, mans garastāvoklis bija izbojāts, un es nejutos labi,- Laikam paēdīšu brokastis, un tad pavadīšu dienu pie datora. Pēc tam laikam došos nelielā izbraucienā pa potenciālajām darba vietām, un vakarā došos paskriet pa Centrālparku.-

-Tātad, manu vakanci to noraidi,- meitene izklausījās apbēdināta. Pēc šī joka, man nemaz vairs negribējās abus redzēt,- Vil, tu par to vēl samaksāsi,- viņa piedraudēja,- Tad jau netraucēšu. Tu laikam nevēlies ar mums runāt,-

-Nevēlos viss,- ērcīgi atteicu un nospiedu sarkano klausulīti. Beidzot mani bija pārņēmis aizkaitinājums. Kas tie par mazu bērnu gājieniem? Es taču viņus pat nepazinu, mēs nebijām draugi. Un ja nu es būtu iesaistījusi policiju? Es taču kļūtu par apsmieklu. Es jau biju apsmiekls.

Negribēju vairs ne sekundi domāt par draugu stulbo joku, un devos pie mugursomas, no kuras izņēmu savu mīļāko lietu uz pasaules- portatīvo datoru,- ko biju mīļi iesaukusi par «Džīdžī», un ieslēdzu mazo, zaļo, smaidīgo podziņu. Melnais aparāts izdvesa klusu, panteras rūcienam līdzīgu ņurdienu un ieslēdzās. Tikmēr izlēmu paskatīties, kas man sagādāts brokastīs, jo aizvien jutos izsalkusi, pirms to idiotu joks mani izsita no sliedēm.

Ielēju krūzītē mazliet Ķīnas tējas, kas garšoja pēc melonēm un citroniem, un apmierināti ieelpoju garainīšus, kuri cēlās no krūzes. Noņēmu vāciņu mazākajam ēdienam, un atklāju, ka tā ir slēgtā omlete, kura bija apkaisīta ar sieru un garšoja dievīgi. Gar malām bija izkārtotas ķīnas kāpostu lapas un ķiršu tomāti, liekot mutē sariesties siekalām. Nekavējoties ķēros klāt brokastīm un atgriezos pie datora, kur jau automātiski bija atvēries mans blogs. Intereses mākta, apsēdos krēslā un sāku pārlapot jaunākos ziņojumus, kad uzmanību pievērsa vairāki komentāri no anonīma lietotāja ar iesauku «Viszinis» pie maniem nesenākajiem bloga ierakstiem.

Tavs blogs ir viens no interesantākajiem, ko esmu nesen lasījis. Uzskatu, ka tādus vārdus spēj uzrakstīt vien cilvēks, kurš ir izdzīvojis dzīvē daudz. Es katru rītu sāku ar balto kafiju un kanēļa maizīti, kam seko tava bloga izlasīšana. Nebaidos teikt, tu esi mainījusi manus uzskatus, bloggere. Žēl, ka nezinu tavu vārdu. Novilktu cepuri tev priekšā un uzsauktu kafiju. Varu derēt, no tevis sanāktu lielisks rakstnieks.

-

Arī es jūtos tāpat. Es reiz dzīvoju kojās ar vairākiem puišiem. Tici man, dzīvot ar čaļiem ir trakāk, kā ar meitenēm. Jums vismaz ir jautri. Mums ir sarunas par pornozvaigznēm, olu smaržu un seksa rotaļlietām. Vai nav amizanti? Turpinu tev aktīvi sekot, VZ.

-

Tu mani nebeidz pārsteigt. Pamatīgi izsmējos pie raksta, par resno meiteni darbavietā. Man šķiet, ka tas ir «Chucky Chicken», vai ne? Man šķiet, ka tevi redzēju. Tu nugan esi skaista. Žēl, ka esmu precēts. Bet, kā saka, dzīvo tikai vienreiz. Zem šī komentāra atstāšu savu numuru, varbūt varam satikties pie tējas vai kafijas krūzes, un parunāt par tavām idejām? ;) Gaidīšu ar nepacietību, precētais VZ, kurš nebeidz sekot pusaudzes blogiem.

-Nu nē,- es nosmēju un izdzēsu visus viņa komentārus,- Man pietiks dīvainību vienai dienai,- iedzērusi malku tējas, noteicu un atvēru interneta cilni blakus. Nolēmu, ka labākā prāta rehabilitācija pēc pārdzīvotā būtu iepirkties, tāpēc google atradu vairākus interneta veikalos, kad bloga lodziņā iemirdzējās jauns paziņojums par saņemtu privāto vēstuli. Lieki nevilcinoties, uzklikšķināju uz tās, un bungāju ar pirkstiem pa datora virsmu, līdz vēstule atvērās.

«Ja vien es būtu zinājis, ka meitene, kurai izmaksāju taksi, esi tu, nebūtu tevi nekur laidis.»

Nekavējoties uzrakstīju atbildi, «Ja? Kā tu zini, ka tā biju es?»

«Nu, tad būtu loģiski, ka tu man prasītu, kas pie velna es esmu. Tu apstiprināji manas bažas»

«Es jau nezinu, cik daudzām blogerēm tu šo raksti. Un cik daudzām meitenēm izmaksā taksometrus vētras laikā. :P» nospiedu «nosūtīt», taču nekavējoties nožēloju, ka pieliku to emocijzīmi. Pati saviebos no tā, ka izklausījos pēc flirtētājas.

Puisis atbildēja pāris sekundēs, «Cilvēkus, kas tev palīdz grūtākajās dzīves situācijās, neviens nekad neaizmirst. Tu man izglābi dzīvību, atceries?»

«Nē,» mulsi atrakstīju, «Par ko ir runa?»

Brīdī, kad parādījās ziņa par jaunas vēstules saņemšanu, lapa pēkšņi pazuda. Impulsīvi, sev neapzinoties, biju nospiedusi dzēst blogu neatgriezeniski un tam piekritusi. Man nebija ne mazākās vēlmes atstāt jebko, kas mani saistīja ar veco dzīvi. No otras puses, blogs bija mans glābiņš no pasaules, kāpēc es to izdarīju? Kāpēc es neizlasīju to stulbo vēstuli no svešinieka, kas man bija palīdzējis? Nevar būt, ka tas ir kas neatgriezenisks. Centos elpot normāli un savest visu likstu kārtībā, taču nesekmīgi.

Kad vēlreiz ievadīju sava bloga nosaukumu, parādījās,ka tas ir dzēsts. Kā dzēsts? Es nodomāju, ierakstīdama linku no jauna, taču bez panākumiem. Acīs sariesās asaras par manu idiotismu un nespēju šajā situācijā. Kāpēc es vienkārši to izdzēsu? Protams, tā bija īsa doma, lai izvairītos no situācijām,kādu izspēlēja Vils ar Mārsiju, bet viņus es pazinu tikai dienu. Blogs man pastāvēja jau gadiem, kāpēc es to izdarīju? Kāpēc es ļāvos mirkļa vājumam par pāris komentāriem?

-Ko?- es iesaucos un centos pārlādēt lapu, taču izmaiņu nebija. «Lappuse, kuru cenšaties atvērt, ir dzēsta» paziņojums nepazuda no ekrāna,- Nu pie velna,- norūcu un aizvēru ciet datoru. Man nemaz nevajag to stulbo blogu. Jau tā pietiek dīvainību. Vienai dienai šodien bija daudz par daudz.

Ārā bija lieliska diena, un man vajadzēja ātri vien atrast darbu. Labi apzinājos, ka ar trīs dolāriem es ilgi neizvilkšu. Bloga pazušana nebija patīkama, bet tas piederējās manai vecajai dzīvei. Neviļus atcerējos par Vila dāvanu un uzreiz atradu risinājumu.

Mans blogs vairs varbūt nebūs pieejams visiem, bet tas būs pieejams man. Un tas ir tas, kam ir nozīme. Vils vēlējās, lai tajā tiek rakstīts, un tā tas būs. Man jau radās vairākas idejas, kas un kā, bet pirms tam, es nolēmu spontāni izdarīt ko traku.

Es ļoti vēlējos tetovējumu. Bloga izdzēšana, brūtgānu atraidīšana un tagad vēl tetovējuma iegravēšana uz ādas. Es vairs tiešām nebiju es, tas nu bija skaidrs.

Es biju Elija.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tetovejums-10/789653