Tetovējums (100) BEIGAS (I daļa)6

Mūsu kāzas piepildīja visus manus sapņus. Mēs apprecējāmies mūsu jaunajās mājās, jo šķita, labāku vietu vienkārši neatrast, un viss noritēja kā plānots. Nekas neliecināja, ka visi darbi būtu izdarīti viena mēneša laikā, jo viss bija tuvu ideālam. Es zināju, nekad neaizmirsīšu sajūtu, turot tēva roku savējā, sperot soļus arvien tālāk no pierastās Baltierras dzīves, virzienā uz Lendonas dzīvi, cik vien būs dots, ar vīru un mazuli. Ar katru soli es pieaugu nedaudz vairāk, un, kad tiku nodota sava vīra rokās, es jutos pilnīga.

Lai gan mēs stingri pieturējāmies pie tradīcijām, mani nepameta sajūta, ka šīs kāzas un mans stāsts kopumā ir kas unikāls. Es tiku izdancināta, apbērta komplimentiem un apjūsmota, kā vēl nekad. Bija neizsakāmi patīkami izjust sev tādu mīlestību apkārt. Jo vairāk es iedzīvojos, jo vairāk šķita, ka man zūd saikne ar realitāti, un varbūt tā arī bija. Tā es tiku ievadīta jaunā dzīvē, no kuras nevēlējos nekad šķirties.

Mēs palikām svinībās līdz pusnaktij, kad Sema un Alisa aizvilka mani pārģērbties, jo mums bija jādodas uz mūsu lidmašīnu, lai dotos ceļā uz Melburnu Austrālijā, kuru bijām izvēlējušies par savu ceļojuma/ medus mēneša maršrutu. Es vēlējos dotos kaut kur ļoti tālu, bet Tailers savukārt piekrita jebkurai manai kaprīzei. Tā nu es iemetu šautriņu Austrālijā tieši pie Melburnas, un tā krita mūsu izvēle. Es nekad nebiju bijusi tik tālu no mājām, un sajūta, ka beidzot būšu divatā ar cilvēku, ko esmu iemīlējusi, bija vienreizēja.

Es apzinājos, ka ceļš būs garš, bet nespēju domāt par tādiem sīkumiem. Man vajadzēja domāt par bagāžu, atvadīties no visiem, kuri mūs pēc iespējas vairāk apbēra ar nevārītiem rīsiem, un novēlēja patīkamu braucienu. Visemocionālākā bija Tailera ģimene, īpaši viņa mamma, kura nespēja vien novērsties no mums un slaucīt laimes asaras. Vienubrīd pat Taileram apjautājos, kā viņam veicas ar ģimeni, uz ko draugs atteica, ka viss nokārtosies. Varbūt viņš salīga, varbūt samierinājās. Varbūt viņš , tāpat kā es, fokusējās uz to, ka ģimene būs mums abiem, un  neļāva domām novērsties. Es sekoju viņa piemēram.

Es vairs nejutos nedroša par savu izvēli. Es atvadījos no ģimenes un visiem, un droši devos mīļotajam līdzi uz mašīnu, kur pati arī sēdos pie stūres. Man nācās vīru atrunāt no sēšanās pie stūres, ar atrunu, ka es vēlos palikt nomodā, jo, gaidot lidmašīnu, droši vien atplīsīšu. Lai gan mans grūtniecības laiks bija mazs, es jutos vājāka un vairāk nogurusi, kā parasti. Tas aizvēra viņam muti un ļāva izvairīties no strīdiem. Es patiešām gribēju gulēt, un braukšana man palīdzēja. Ar viņa roku savā, es zināju, nekas slikts notikt nevar.

Mēs izdzīvosim ik sekundi, ko Dievs būs devis.

***

Pēc sešiem mēnešiem.

-Esi gatava?- Tailers nepacietīgi vaicāja, atspiedies pret durvju ailu. Es viņam atmāju ar roku un iesēju lentu mantos,- Mazā, tu izskaties lieliski šā vai tā, tev nevajag tās butaforijas.

-Klau,- es pret viņu dusmīgi pagriezos,- Ne katru dienu mēs svinam raudzības, un es savās vēlos izskatīties nevainojami,- es piesitu kāju un pieliecos, lai spogulī pielabotu kosmētiku,- Kā tu domā, vai viņi jau nojauš?- es sazvērnieciski pajautāju, iekozdama lūpā. Tailers atbildēja man ar smaidu un paraustīja plecus,- Vai tas būs labs Ziemassvētku pārsteigums?

-Vislabākais,- mans vīrs sacīja un pienācis man klāt, apķēra no mugurpuses,- Nu, tad vai tu esi gatava?- viņš vēlreiz vaicāja. Īsi pamāju un saņēmu buču uz vaiga,- Es pats esmu sanervozējies.- viņš atzinās un pagrieza mani pret sevi,- Kāpēc tu izlēmi, ka nevēlies uzreiz noskaidrot mūsu mazuļa dzimumu?- viņš samiedzis acis vaicāja. Es uz mirkli aizmirsu atbildēt, pazudusi viņa skatienā. Vēl aizvien nespēju noticēt, ka mums tika dāvāts vēl gads, no kura bija atlikuši vien pāris mēneši. Terapijas un operācija mazliet paildzināja mums laiku, taču risku tas nemazināja. Es vēlējos katru dienu padarīt īpašu, un lēmums nezināt mūsu bērniņa dzimumu nāca tieši laikā. tas bija vēl viens no iemesliem, kas padarīja mūsu brīžus daudz labākus un interesantākus.

-Tāpēc, ka es to vēlējos padarīt īpašu,- es sacīju un savilku ciešāk viņa žaketi pāri pleciem. Bija dīvaini redzēt Taileru atkal vecajā ampluā, kad es vēl no viņa baidījos. No otras puses, mīlestība, ko jutu, biju neizmērojama, un tas vairs netika ņemts vērā. Apziņa, ka viņš bija mans, bija dārgāka par visu,- Ejam,- es beidzot sacīju un saņēmu viņa roku savā.

Kopā mēs devāmies lejup pa kāpnēm, kur mūs jau gaidīja abu ģimenes un tuvākie draugi, kuri visi bija sasēdušies mūsu viesistabas vidū un ar smaidu sejā gaidīja mūs atnākam. Es pieglaudos vīra sāniem un visiem pasmaidīju, nostādamies pašā istabas centrā.

-Mēs izlēmām, ka vēlamies pārsteigumu,- es sacīju, uzlūkojot visu sanākušo sejas.- Arī mēs nezinām, ko gaidām, tāpēc.. Kopā ar ideju par Ziemassvētkiem...-

-Izlēmām, ka vēlamies dalīties ar brīnumu,- Tailers pabeidza un aplika rokas man ap vidukli, kas bija vien nedaudz palielinājies. Par spīti tam, ka biju jau sestajā mēnesī, mans vēders aizvien bija mazs. Ārsti teica, ka uztraukumam nav pamata, tas ir tāpēc, ka es pati esmu sīka. Mans mazais brīnumiņš pat nesabojāja manu augumu ar savu klātbūtni. Kas tāds noteikti gadījās reti,- Par mazuļa dzimumu zināja tikai mūsu ārste, tāpēc mēs viņai palūdzām ielikt konvertā atbildi, un to nodevām apdrukātu rotaļlietu birojam, lai izveidotu lācīti, kā pirmo dāvanu Baltierru- Lendonu otrajam pēcnācējam,- viņš svinīgi sacīja un piespieda savu vaigu manam.- Anja,- viņš mazliet atrāvās un pieliecās, uzrunājot mazo meiteni, kas bija pieķērusies mana vīra brālim pie kājas,- Vai tu būsi tik laipna, un atnesīsi kastes no mašīnas?

-Ar prieku, es pirmā uzzināšu,- meitenīte sacīja un skriešus izskrēja no mājas. divreiz jāskaidro nebija, un mēs visi iesmējāmies. Anja mūs uzskatīja kā savus otros vecākus, un meitene nekad nebeidza atkārtot, cik viņa bijusi lieliska puķu meitene mūsu kāzās. Mīlestība, ko jutu pret vīra krustmeitu, lika man domāt, ka es būšu laba māte.

-Neizkalpini manu bērnu,- Raiens ieteicās, ieceldams Evelīnu sev klēpī,- Jau pietiek ar to, ka mūs ar Evu aiztriecāt pakaļ,- viņš nomurmināja un pieglaudās mīļotajai. Es uzlūkoju manus vecākus, kuri skatījās viens uz otru ar mīlestību. Māsu un brāli, kuri arī bija pieņēmuši un cienīja manu izvēli, un draugiem, kuri nebija mani pametuši.

-Krusttēv,- Anja iesaucās, pievēršot visu uzmanību,- Bet kastes ir divas.- meitenīte mulsi piebilda, nolikdama abas kastes zemē. Es uz mirkli apmulsu un centos neņemt vērā mulsinošo klusumu, kas iestājās telpā. Ja vien tagad nokristu adata..

-Dvīņi!- Endijs iesaucās un piecēlās kājās,- Nu tu dod, vecais,- Viņš uzsmaidīja Taileram un apskāva manu vīru,- Jūs zinājāt?

-To zinājām tikai mēs,- Evelīna beidzot ierunājās,- Es iegāju iekšā, un sākumā domāju, ka tas ir kāds joks vai triks. Bet nē, izrādās, ka jūs esat pamatīgi sastrādājuši,- māsa iespurdzās.

-Lai nu kā..- es ieklepojos un paņēmu kasti rokās, otru pasniegdama vīram,- Es vairs nespēju nociesties, un gribu zināt,- es nervozi sacīju un atplēsu skoču, izvilkdama pirmo lācīti, kas bija safīra zilā krāsā un pieglaudu to sev pie vēdera.- Puika..

-Puika,- Tailers arī sacīja un es ieraudzīju tādu pašu lāčuku viņam rokās.- Divi dēli..- viņš aizžņaugti piebilda, un pirmo reizi mūžā es redzēju, kā mans vīrs raud no laimes. Arī es pati izplūdu asarās un nekavējoties viņu apskāvu, nezinādama, kur likties.- Paldies tev.. Paldies tev..- viņš neskaidri nomurmināja un noskūpstīja mani tieši tā, kā mūsu kāzu dienā.- Paldies tev..

-Pietiks pinkšķēt,- Evelīna uzsauca,- Laiks vērt vaļā dāvanas!_- mana māsa iesaucās skaļāk un aicināja visus piecelties. Aizvien turoties pie vīra, es nespēju neraudāt. Sešus mēnešus es domāju, ka man zem sirds ir tikai viens mazulis, taču liktenis man bija devis dubultu laimi. Divi dēli.. Man būs divi dēli, kuri mani nekad nepametīs. Divi dēli, kuri, cerams, līdzināsies savam tēvam.

Mēs ķērāmies klāt mantu atvēršanai, kas padarīja sajūtas vēl reālākas. Mīļie bija sagatavojuši mums gandrīz visu nepieciešamo mazulīša dzīves mirkļiem, atvieglojot mums darbu. Daudz gan mēs neko neizkravājām, jo bijām izlēmuši, ka pārcelsimies dzīvot tuvāk mājām, jo es bieži skumu pēc mīļajiem. Manam.. Maniem bērniem tika dāvāts tik daudz kas.. Es jutu, kā viņi spirinās, un nespēju vairs savaldīt asaras, tāpēc devos izsniegt visiem mielastu- pampera formā izceptu kūku, un izdalīju pudelītes ar dzērieniem, kas visus smīdināja.

Es sēdēju Taileram klēpī, dalīdamās ar visiem priekos un jokos. Pat mans tētis iesaistījās sarunās, kas mani ļoti iepriecināja. Gan es, gan Tailers bijām apķēruši manu punci, un izbaudījām atmosfēru mums apkārt. Mani dēliņi tika gaidīti vairāk kā jebkas, un šī mīlestība izgāja cauri manam ķermenim kā milzīgs, silts vilnis. Mana mūžība nostājās uz pauzes, un es nevēlējos, lai laiks atsāk ritēt.

Taču es nemaz neapzinājos, ka manas laimes  laiks aprausies jau šodien, tikai pēc pāris stundām.