Sestdiena. 11.septembris.
"Es biju miris un, redzi, Es esmu dzīvs, un Man ir nāves un elles atslēgas."
Kad es nogrimu zem ūdens līmeņa, vēlreiz pārlūkoju baseina apkārtni. Neviens neskatījās, kaut gan skaņas ar kādām cilvēks ielec ūdenī un iekrīt ūdenī ir pilnīgi dažādas.
Māte saviem bērniem mācīja peldēt, kamēr tēvs strīdējās ar pavecāku kundzi par glābšanas riņķiem. Baseina uzraugs piedāvāja savai darba biedrenei viskiju, bet bariņš zēnu un meiteņu kaunīgi stāvēja pie baseina malas ik pa brīdim sačukstoties un smejoties. Bet es nevarēju atļauties zaudēt laiku.
Es grimu un nevienu tas neinteresēja. Protams, es redzēju viņu īsos acu skatienus uz manu slīkstošo, bezpalīdzīgo ķermeni, bet tie ātri novērsās.
Meklēdams glābiņu, es pacēlu rokas uz augšu un vēl dažas sekundes tā spēja noturēties virs ūdens līmeņa. Tad tā nogrima kopā ar mani. Pēdējais, ko redzēju, bija vīrietis, kurš stāvēja pie atvērta loga un vilka Caines cigarešu dūmus plaušās.
Tagad manī ieslēdzās vienaldzības lampa, kas apstaroja ar tumsu manu bērnišķīgi gaišo prāta istabu.
***
Manam ķermenim apnika noskatīties uz prāta aptumsumu, tāpēc tas pats sāka vēcināt rokas un kājas, lai tiktu ārā. Kad prāts jau bija padevies, ķermenis turpināja cīnīties.
Viņi pieskrēja klāt tiklīdz es izrāpos no baseina. Apsveica ar brīnumaino izķepurošanos un bārstīja komplimentus. Atskrēja visi- baseina uzraugi, māte ar savu ģimeni, zēnu un meiteņu bars.
Bet vīrietis ar Caines cigareti rokās tik turpināja pīpēt un skatīties ārā pa logu.
Silence.
P.S.- Agurs, paldies par medaļu.
Veltījums 11.septembra terorakta upuriem.
