gluži tā dzīvē notiek, pirmajā vietā ir mīlestība un tad viss pārējais, iedomājies, tu uzsāc dzīvi, 16 gados tu satiec cilvēku, kuru mīli, un kuru gaidīji visu savu dzīvi, tev paliek 18, un tu piedzeries līdz tam, ka nožēloji to. 22 gados tu kļūsti par vecāku, tev ir bērni, vispirms ir grūti, bet tad tu pierodi pie tā, tev ir sava māja, pat ja nav glīta, priekš tevis tā būs labākā. pajiet 15 gadi, tev ir 37, taviem bērniem ir tas vecums, kad viņi neapjēgs ko dara, un ienīdīs jūs, un jūs meklēsiet iemeslu tam.45 gadi, tavi vecāki nomira un tu ļoti pārdzīvoji, raudāji dienām, mēnešiem, gadiem, bet tomēr spēji samierināties ar to. 50 gadi, malacis sagaidīji savus mazbērnus un viņi ir tik skaisti, kā varavīksne debesīs, tikai vēl glītāki. 60 gadi, viss sāp knapi pakustēties vari, gribas visu laiku gulēt, atpūsties, bet tev ir jāuzstur sava ğimene un mazbērni. 65, pienāca laiks kad tava mīlestība nomira un tavi bērni raud, tāpat kā mazbērni. 70, tu jau guli nāves gultā, raudi par to ka vairs nekad neredzēsi viņus, dzirdi kā ārsts čukst aiz durvīm sliktas ziņas, kā meita ar dēlu raud, kad dzirdi kā viņi lūdzas dievam lai viss būtu kārtībā, tur tevi aiz rokas. un viss nepaiet ne īss brīdis ka tu pat to nepamanīji, tu nomiri un tāda sajūta itkā esi citā dimensijā, tu redzi tumši spilgtas debesis un baltas gaismiņas, jeb dvēseles kuru arī vairs nepastāv, ieraugot balto gaismu, seko tai, tas bija tik skaisti, bet tu jau pamosties citā izskatā un redzi cilvēkus kurus nekad dzīvē neesi redzëjis, paiet 5 gadi un tu aizmirsti par savu pagātni un itkā tu vairs neko nezinātu uz šīs pasaules, kā tikai jaunu dzīvi, jaunu ğimeni, un jaunus piedzīvojumus.
Tev patiks šie raksti
