http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tapec-ka-sap-2/707823
Pienāca vakars, pirmie ieradās kaut kādi čaļi no skolas, kurā mācījos visus 12 mācību gadus, bet viņus kaut kā neesmu manijusi.
Puiši-Čaviņa, kur tad Keita?
E-Nu, vispār šī ir mana māja un mana ballīte. /nopūtu./
G-Nu piedod. /Gabriels atvainojās./
E-Da labi, viss ok, tā jau varējāt padomāt, jo jau lielu laiku nekur negāju un neko nerīkoju. /nosmīnēju./
Zēni iegāja plašajā viesistabā, kura bija tikai nedaudz apgaismota ar mazām lampiņām, kuras maina krāsu, un iesēdās dīvānā.
E-Kaut ko atnest?
Z-Nevajaga, pagaidām. /Zaks smejot atbildēja./
E-Un tu, Džeims, mēli esi pazaudējis esi? /nedaudz smejoties, vaicāju puisim./
Kaut gan viņus īsti nepazīstu, tas gan nelieza atcerēties viņu vārdus no Keitas garā monologa par puišiem mūsu skolā.
D-Nē, es vienkārši visu izpētu. Melnbaltās sienas, lamināta tumšo grīdu, jaukās griezta lampiņas un disko bumba, vēl tās lampiņas gar sienu ailītēm. /Džeims, vērojot manu viesistabu, stāstija./
E-Tad jau esi visu izpētījis. /smejoties piebildu./
D-Esmu gan. /apmierināti noteica./
Kads klauvēja pie durvīm, ātri aizskrēju tās atvērt. Labāk nebūtu vērusi, jo mana mājā ielāčoja vesels bars cilvēku, bet kaut kur arī pamanīju Keitu.
E-Keita.. /nedroši, paaugstinātā tonī noteicu./
Man kāds pietuvojās no mugurpuses un nobiedēja.
K-Bū! /smejoties noteica./
E-Stulbene! /smejoties atbildēju./
Apķērām viena otru un devāmies pie visiem. Iegāju viesistabā, neviens vairs nesēdēja uz dīvāna, bet gan dejoja, pie visai skaļi uzgrieztas mūzikas.
E-Tik sen neesmu rīkojusi ballītes, ka esmu to visu aizmirsusi. /teicu Keitai./
E-Keita!? Nē, nu, kad man viņas atbalstu vajaga, viņas visbiežāk nav. /dusmīgi noteicu./
Pie manis pienāca Gabriels.
G-Hey, dūdiņ, ko stāvi viena. Tā taču tava ballīte. /smaidīdams lūkojās manās brūnajās acīs./
E-Heh, neesmu pieradusi pie ballītēm.. /nopūtu./
G-Nu tad pierodi, jo agrāk bez tevis neviena ballīte nebija ballīte. /smejās./
E-Kāpēc tā saki? /nesaprašanā vaicāju./
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tapec-ka-sap-4/707971
