Tāpēc, ka es tevi mīlu (15. daļa)5

-Nu, nu,-viņš klusi iesmējās,-Mani sauc Maikls Rozends, man ir 17 gadi, bet jau drīz būs 18. Esmu vasaras bērns,-viņš jau saldi iesmējās,-Esmu vecāku mīlulis, kaut nekad to neatzīstu,-viņa lūpas kaktiņi ar katru teikumu kļuva arvien platāki un platāki,-Man arī ir brālis, māsa un meitene. Vanda. Tagad tu,-

-Nu, mani sauc Emīlīja Heila, man ir 16, un dzimšanas diena man ir pašās vasaras beigās,-es pasmaidīju,-Neesmu vecāku mīlule, kaut esmu vienīgais bērns ģimenē. Un man nav puiša,-klusi atzinos.

-Bet tu teici, ka ir,-viņš apstulbis noteica.

-Es zinu, man vienkārśi negribējās, lai Harījs kaut ko padomā, es zinu,- es nokāru galvu un piecèlos.

-Tak nomierinies,-viņš mani iesēdināja krēslā,-Esmu arī tā darījis, tik bratkam jāpasaka taisnību,-viņš jau atkal smaidīja.

-Labi,-nopūtu,-Vēl kas?-

-Jā, bijušie,-viņš jau skaļāk iesmējās.

-Njā,-novilku,-Tas ir tik tiešām vajadzīgs? Man liekas, ka tava pieredze ir krāšņāka kā manèjā,-iesmējos.

-Nu, varbūt. Man ir bijušas divas meitenes. Viena devītajā klasē un viena astotajā. Un tad ir Vanda,-viņš paskaidroja.

-Vanda ir jūsu māsīca,-precizēju.

-Teorētiski. Harījs?-viņš ievaicājās.

-Aga, pastāstīsi man par viņu?-

-Nu, varu mēģināt. Tā ir meitene tava vecuma. Ar rudiem matiem un koši zilām acīm, kā man,-viņš pasmaidīja,-Viņai ir labu labais raksturiņš, un viņa dzīvo tālu no šejienes.-

-Nu, tas gan jau nav patīkami,-

-Nav gan, bet neko darīt,-viņš nopietni noteica un cieši uzlūkoja mani.

-Ko?- vaicāju.

-Tagad tu!-

-Am, man bija puisis. Viens. Mēs pavasarī izšķīrāmies. Tas ļoti sāpēja. Mēs bijām kopā piecus mēnešus. Mums vienkārši nebija lemts,-es nopūtu un ievēroju, ka puiša grimmase ir krasi mainījusies. Viņa seju vairs nerotāja smaids, bet gan skumjas, kas mani mulsināja. Es nenoturējos un vaicāju,-Kas notika?-

-Man žēl, ka tik skaistai un gudrai meitenei kā tev ir tā jācieš. Un vēl pie tam, dēļ kā? Puiša, kas nav tevis cienīgs?-viņš vaicāja, kaut es zināju, ka atbildi vinš negaida. Atbildes vietā es smagi nopūtos.

-Viss jau labi, gan tikšu pāri,-pasmaidīju.

-Tev vēl sāp?-

-Reizēm. Dažkārt liekas, ka no tā netikšu vaļā. Jaunam mīlēt ir stulbi, tas tik ļoti sāp. Un galvenais, ka visiem vienalga,-noteicu un noslaucīju asaru, kura paspēja izlausties ārā.

-Viss būs labi,-puisis noteica un satvēra manu plaukstu savā, nedaudz to saspiežot.

-Es zinu,-nošņukstēju un pārlaidu pār vaigu asaru.