Lai nokļūtu līdz Logana mājai bija nepieciešamas vien dažas minūtes, taču ar to pietika, lai mans bada izmocītais kuņģis sāktu demonstratīvi rūkt, par ko Logans, protams, tūlīt sāka aktīvi jokot. Kad mēs beidzot sasniedzām palielu māju ar puķēm klātām palodzēm un balkonu, spilgti dzelteni krāsotiem logiem un pie durvju aplodas sēdošu suni, es biju gatava puisi iekaustīt. Goda vārds, ja es nesajustu picas smaržu, es to būtu izdarījusi. Man nav ne jausmas kā Daniels pamanās paciest Loganu ikdienā. Vairumā gadījumu puisis vienkārši klusi nosmīkņā vai vispār neklausās, iegrimis pats savās domās.
Māja izrādījās tukša - gan Logana māte, gan viņa jaunākā māsa bija devušās uz runas norises vietu, lai pirms tam parunātu ar Marianu par puiša tēva drīzu atgriešanos. Viņš jau vairākus gadus ceļo pa pasauli, atņemot citiem maģiju, bet tagad ir nolēmis paņemt pauzi. Spriežot pēc nepiespiestā toņa un Daniela mierīgās sejas izteiksmes, tas nav nekas neparasts. Normālajā pasaulē viņš jau būtu izsludināts meklēšanā.
Izskatās, ka es nekad līdz galam nesapratīšu magus.
Lai nu kā, mēs paēdām picu (sajūta bija debešķīga), es ar Loganu izdzērām pa krūzei kafijas, Daniels tajā laikā netraucēti sēdēja uz grīdas blakus palielajam sunim un spēlējās, it kā viņu nemaz nesatrauktu, ka dzīvnieka zobi atrodas vienā līmenī ar paša seju. Šķiet, sunim Daniels tīri labi patika. Pat ar Loganu viņš nebija tik draudzīgs. To vērojot, Logana acis allaž uz brīdi ieguva maigāku un nopietnāku izteiksmi, it kā viņa iekšējais jokdaris uz brīdi atkāptos un dotu vietu kādam citam, emocionālākam.
Pēc piecām minūtēm vienkāršas pļāpāšanas mēs tomēr izgājām no mājas un devāmies uz lielo laukumu. Tagad gan kļuva skaidrs, ka man nebija iemesla satraukties par nespēju tikt līdz tam. Ielās esošā cilvēku plūsma pati mani nogādātu turp. Smilšukrāsas ceļus piepildīja visdažādāko vecumu un nacionalitāšu cilvēki. Mātes gāja ar maziem bērniem rokās, veci cilvēki, balstoties uz nūjām.
Beidzot mēs nonākam lielajā laukumā. Iepriekš Logans sacīja, ka tas atrodas netālu no galvenās ēkas un tagad kļūst skaidrs, ka tā man bija zināma – Mariana tur ievilināja mani un iešpricēja tās pretīgās zāles, kuras bloķēja maģiju. Liels, jau pa pusei aizpildīts laukums atradās vien pāris ieliņas tālāk. Mēs nostājamies pa diagonāli no lielā balkona, uz kura, pēc Logana vārdiem, vēlāk parādīsies Mariana.
- Cik cilvēku šeit dzīvo? – Saspringti jautāju, nopētot aizvien augošo pūli. Nevarētu teikt, ka šeit ir ĻOTI daudz cilvēku, bet to ir pietiekami, lai mana mēnešiem izolētā būtība neomulīgi dīdītos. Esmu radusi pie sevis un Dominika.
Daniels parausta plecus, ļaudams noprast, ka arī viņam par to nav ne mazākās nojausmas, bet Logans tūlīt rada atbildi. – Oficiāli šeit dzīvo pāri pieciem simtiem cilvēku, bet daudzi ir ārpus teritorijas, cenšas iegūt vairāk maģijas. Domāju, šeit ir ap četriem simtiem. Kādreiz bija vēl mazāk, bet tagad daudzi neriskē pamest teritoriju.
Es vien pamāju. Četri simti. Dominiks sacījia, ka Teitu ir vien mazliet vairāk par simtu, bet ķīniešu skaits jau ir pārsniedzis tūkstoša robežas. Salīdzinot šos skaitļus ar pārējiem septiņiem miljardiem cilvēku, tas liekas neiedomājami maz.
Vairums klātesošo jau ceļā šurp veltīja man papildus uzmanību, taču pēc laiciņa tomēr likās mierā ar blenšanu. Arī tagad es patstāvīgi jūtu papildus uzmanību savai personai. Vēl neērtāk kļūst no apjausmas, ka lielākie lūriķi ir tieši vīrieši. Daži, sastapušies ar manu īpašo “ko lūri!?” skatienu, steidzīgi novēršas, bet tas nenostrādā simts procentos gadījumu. Pāris metru attālumā stāvošs puisis blenž jau labu laiciņu, un, lai cik ļoti es necenstos atšūt viņu ar savu skatienu, tas nenostrādā. Galu galā es vienkārši demonstratīvi uzgriežu muguru un pievēršos Loganam un Danielam.
- Nezini par ko Mariana vēlas runāt? – Jautāju, saspringti kodīdama lūpu. Varbūt man ir pasaules nabas sindroms, bet cik liela ir iespējamība, ka pie vainas ir mans vakardienas izgājiens? Sieviete vēl nav par to bildusi ne vārda...
- Nav ne jausmas, parasti viņa sasauc vien vecāko sapulci. Ja ir nepieciešams viss Salvadoru pūlis, tad ir noticis kas nopietns. – Logans nosaka.
Garām ejošā cilvēku grupiņa netīši uzgrūžas mums virsū, liekot Danielam acumirklī saspringt un agresīvi uzlūkot nācējus. Nezinu, ko viņš gaidīja, bet, ieraudzījis vien pāris nezināmas sejas, viņš atslābst un atkal atgriežas sākotnējā pozīcijā. Zilās acis pievēršas paša kurpju zolēm un rodas iespaids, ka viņš dusmojas. Uz sevi, ne citiem. Blondīns viegli papurina galvu un atkal paceļ skatienu, šoreiz sastopoties ar Loganu. Arī viņš bija ievērojis puiša dīvaino uzvedību. Ierastā izteiksme ir zudusi un tagad zeltainās acis vēro Danielu ar... sapratni? Ar kaut ko, ko neesmu radusi redzēt tā jokupētera sejā. Logans uzmundrinoši pasmaida.
Es novēršos, gar acīm pazibot Dominikam. Arī mēs, par spīti visai grūtajām attiecībām, mēdzām apmainīties ar tamlīdzīgiem skatieniem. Mēs neatzinām viens otru, mēs strīdējāmies pie katras izdevības, tomēr nepieciešamajos brīžos viņš vienmēr atrada sevī spēkus, lai uzlūkotu mani ar šo mīlošo un uzmundrinošo izteiksmi. Tagad šīs atmiņas dara sāpes.
- Pulkstenis ir sitis 10:00, sapulce var sākties! – Marianas balss nolaižas pār visu laukumu un visi runājošie acumirklī mitējas. Apkārtne ieslīgst klusumā, kuru pārtrauc vien tuvāk stāvošo cilvēku dīdīšanās un saraustītās ieelpas. Ik katrs acu pāris pievēršas uz balkona stāvošajai sievietei. Šodien viņa jau atkal ir tērpusies kleitā, un tā jau atkal izskatās brīnišķīgi, neskatoties uz nēsātājas pieklājīgo vecumu. Skatiens un stāja ir pašpārliecināta, it kā viņu nemaz nebiedētu visi šie cilvēki. Es, pat stāvot skatītāju rindās, jūtu apziņā iezogamies satraukumu.
- Kā jau jūs visi zināt, vairums gadījumu visi lēmumi tiek pieņemti vecāko sapulcē, tomēr šodien esmu spiesta jums paziņot jaunumus personīgi. – Mariana stingrā tonī nosaka, cilvēkiem rindās nemierīgi veroties pretī. Satraukums ir teju taustāms. Tamlīdzīgas sapulces šeit ir retums. Nav šaubu, ka viņai ir sakāms kas svarīgs.
- Kopš Gabriela nāves klans patstāvīgi ir atradies visai saspringtā stāvoklī. Ārpus robežām esošie cilvēki krietni biežāk cieta no citu magu uzbrukumiem, arī mūsu robežu sargātāji ir sastapušies ar vairākiem grupējumiem, kuri centās iekļūt mūsu teritorijā. Tomēr mēs atradāmies relatīvā drošībā. Diemžēl tas ir mainījies.
Cilvēki saskatās savā starpā, sāk nemierīgi dīdīties
- Mūsu izlūki paziņoja, ka Teitu klans plāno uzbrukumu mūsu pilsētai.
