Kā izrādās, atvērt durvis tikai ar kreiso roku nav nemaz tik viegli.
- Pasaki skolotājai, ka man palika slikti, un es aizgāju mājās. – Nosaku klausulē. Šobrīd esmu gatava nolādēt tēvu, kurš bērnībā man iemācīja slēgt slēdzeni uz diviem pagriezieniem. Gribas beidzot ieiet mājā, ieslēgties un labu brīdi nerādīties ārpus tās. Lai arī skaidri zinu, ka tas trakais man nesekoja no skolas, es tik un tā nevaru novaldīties, lai ik pa brīdim nervozi neaplūkotu apkārtni. Mana saraustītā elpa kalpo tikai par kārtējo pierādījumu manam satraukumam. Normālos apstākļos es nerašoju pa ielu tā kā tāds Šūmahers.
- Kāpēc? – Arvis jautā, fonā skanot klasesbiedru sarunām. – Kaut kas notika? –
Beidzot! Durvis padodas maniem pūliņiem, un es ielidoju mājā, nometot somu uz grīdas pie ieejas. Divi klikšķi skan kā mūzika manām ausīm – esmu drošībā. – Viss ir kārtībā, vienkārši es pasteidzos ar atgriešanos skolā. Vēl neesmu līdz galam izveseļojusies. –
Klusums otrā klausules galā ļauj noprast, ka Arvis īsti netic maniem vārdiem, taču nevēlas pīties virsū ar savu ziņkārību. Tieši tādēļ es zvanīju tieši viņam – puisis nav no tiem, kas kaut ko jautās, un centīsies atkost patiesību. Nē, Arvis dzīvo savu dzīvi un gandrīz nekad neuztraucas par citiem. Varbūt tas izklausās mazliet egoistiski, taču dažreiz tieši šādi cilvēki ir nepieciešami.
- Labi, es viņai pateikšu. – Puisis nosaka. Kaut kur fonā es sadzirdu skaļus klasesbiedru smieklus. – Veseļojies. –
Pēc šiem vārdiem zvans aptrūkstas, bet es steidzīgu novelku āra apģērbu, lai iesoļotu virtuvē. Pazīstamās sienas un smaržas apņem mani savā varā, liekot gandrīz uzreiz sajusties labāk. Es spēju teju fiziski sajust atvieglojuma vilni, kurš mani apsedz. Pirmo reizi kopš izskriešanas no klases es ļauju sev atvilkt elpu un apdomāt situāciju. Labi, tik drosmīga es neesmu, fonā tomēr ieskanas televizors, jo mājas klusums ir biedējošs. Kamēr kāds vīrietis stāsta par pareizu pastas pagatavošanas paņēmienu, es uztaisu savu firmas delikatesi – sviestmaizi. Komplektā ar to nāk liela zaļās tējas krūze.
Pēc neilga laika es jau esmu iekārtojusies uz augsta krēsla pie nelielas letes. Pirksti ir cieši apņēmusi kūpošo krūzi, brīžiem atraudamies, lai atkal ļautu ādai saskarties ar vēso gaisu.
Un tagad pats galvenais – kas, pie velna, tas bija!?
Jau notikumi ar Gabrielu bija gana...interesanti. Es nekādi nebiju rēķinājusies, ka tam būs arī turpinājums. Tagad man pat ir grūti nolemt, kurš no abiem vīriešiem ir lielāks psihopāts. Grūta izvēle, ļoti grūta.
Varētu to visu norakstīt uz psiho padarīšanām – man vienkārši bija tā laime uzdurties uz diviem slimniekiem. Es nekad neesmu bijusi īpaši veiksmīga, tas tikai simto reizi apstiprinājās. Bet ir vairāki lieli “BET”. Pirmkārt, kas bija noticis ar Gabriela asinīm? Esmu visai droša, ka normāliem cilvēkiem tās ir sarkanas.
Manu izmisumu pierāda nākošā darbība – es izvelku no bikšu kabatas telefonu un Google meklētājā ievadu vārdus “zelta asinis”.
Spēle Counter Strike lago un uzrāda zelta asinis...asinis tik tiešām ir “zelta šķidrums”...zelta sakne pret 100 slimībām...
Kā jau to varēja paredzet, atbildi uz savu jautājumu es neatradu. Toties man radās iespēja uzzināt, ka cilvēka ķermenis vidēji satur 0,2 miligramus zelta. Izskatās, ka Gabriels ir tīrradnis – uzreiz 5l.
Labi, pieņemsim, ka asiņu krāsai ir kaut kāds izskaidrojums. Bet ko darīt ar redzēto sapni? Ko darīt ar lidojošajām grāmatām? TĀM NAV JĀLIDO!
Skatiens apstājas pie sviestmaizes, kuru biju nevērīgi novietojusi uz letes malas, nemaz neiedomājoties, ka sēdēšu citur.
- Negribi atlidot pie manis? – Virtuvē ieskanas pašas jautājums. Kā apstiprinot manus vārdus, vīrietis televizorā enerģētiski piebilst. – Tas ir vieglāk par vieglu! –
- Dzirdēji? Tas ir viegli. – Nosaku, ar skatienu hipnotizēdama savu sarunas biedru. Nekā. Drošības labad es vēl novicinu telefonu tā kā tas bija prādīts Harija Potera filmās. – Wingardium Leviosa. -
Sviestmaize mani nekaunīgi ignorē, neizkustoties ne par milimetru. Nav jau tā, ka es gaidīju ko citu.
Es tik tiešām runāju ar ēdienu...
No pārtapšanas par tādu pašu trako, no kāda vēl nesen bēgu, mani paglābj īsziņas signāls. Atbloķēdama ekrānu, es ieraugu jau piemirstu kontaktu – mammu. SMS ir īsa, tomēr savā prātā es to izlasu ar visām viņai piemītošajām intonācijām un balss īpatnībām.
- E-klasē ir rakstīts, ka jau otro dienu nerādies skolā. –
Māte nekad neuzdod jautājums. Viņa konstatē faktu, bet es meklēju sev attaisnojumus.
- Slima. – Tikpat īsi atbildi un nopūšos. Kā es tagad rādīšos skolā? Man nav ne mazākās vēlmes vēlreiz sastapties ar Dominiku, taču ir vairāk kā skaidrs, ka atzīme vēsturē man ir nepieciešama. Ideālā variantā – augstāka par divnieku. Es varētu izmantot Arvi kā savu miesassargu un vienmēr būt ar viņu, ne uz brīdi neļaujot skolotājam palikt ar mani vienatnē... Viņš taču neuzvedīsies kā trakais arī pārējo klātbūtnē?
Ja es tūliņ neatradīšu kādu sarunas biedru, neskaitot sviestmaizi, mani tik tiešām varēs likt trakonamā. Ar šādu domu es atrodu kontaktos Rebeku, kura visticamāk šobrīd vēl saldi guļ, un uzspiežu zvanīšanas pogu. Kā jau to varēja paredzēt, meitene atbild ne uzreiz un balss ir visai miegaina.
- Talija, kas... –
- Gaidu pie sevis ar ziņām par jūsu attiecībām ar Manelu. –
Draudzenes šoks ir sajūtams pat cauri telefonam. – Ko tu pīpēji? –
Es viegli pasmaidu un nolieku klausuli. Atliek vien izturēt kādu laiciņu vienatnē ar sviestmaizi un siltu tēju.
