Dominiks velta viņiem agresīvu un brīdinošu skatienu, kas ir smieklīgi, ņemot vērā, ka mēs esam pārsaluši līdz kaulam un nespējam izmantot maģiju. Vīrieši neliekas ne zinis par viņa izteiksmi un nostājas priekšā, vērojot ik katru kustību. Viņi pat nepakustina pirkstu šajā virzienā acīmredzot pārliecināti par mūsu nespēju aizbēgt. Negribas to atzīt, bet sava taisnība tajā ir. Man ir pārāk auksts. Es drebu pie visām miesām, zobi nebeidz vien klabēt un nerunāsim jau par to, ka manas saraustītās izelpas joprojām ir atklātas apkārtējo acīm baltas dūmakas veidolā.
Dominika roka uz mana pleca negaidīti kļūst silta. Varbūt man jau ir halucinācijas? Nē, es noteikti jūtu kā tā izstaro patīkamu siltumu. Impulsi ir vārgi, ar tik minimālu devu es “neatsalšu” vēl ilgu laiku, taču arī sliktāk vairs nekļūst.
- Ei! – Viens no sargiem brīdinoši iesaucas, uzlūkodams Dominiku. Vadonis tajā pašā brīdī uztver paaugstināto balss toni un piesoļo tuvāk. Viņa acis pārslīd pār mums abiem. Uz lūpām rodas viegls smaids.
– Nikolaj, neuztraucies tik daudz. Viņš vienkārši cenšas sasildīt mazo, salstošo dvēseli. – Vīrietis nosaka, pirms teju mierinoši pavērties uz mani. - Neviens netaisās tevi nogalināt. Mēs vien atņemsim spējas un liksim tevi mierā. Nevienam bērnam nebūtu jāmirst šajā karā. –
Ja es nebūtu dzirdējusi teikuma otro daļu, es, visai iespējams, apveltītu viņu ar nepārāk glaimojošu skatienu par vārdu “maza, salstoša dvēsele” izmantošanu manā adresē. Tagad manas domas ir vērstas citā virzienā. Viņš pat necentīsies mani iebiedēt ar nāves solījumiem? Vai tas būtu mēģinājums notēlot no sevis “labo policistu”, lai es nemēģinātu pretoties?
Dominika skatiens ne uz brīdi nenovēršas no runātāja. Šoreiz gan tajā ir mazāk agresijas... Liekas, viņš kaut ko izmisīgi cenšas saskatīt, atrast kādu atbildi. Citādos apstākļos viņš vienkārši pielietotu mentālo maģiju, bet tagad nākas iztikt ar parasto mirstīgo analoģiju – acīm. Ja es nezinātu, es šobrīd pajokotu par viņa seksuālo orientāciju. Vai ir nepieciešamība atgādināt, ka nav pieklājīgi tā blenzt uz citiem?
- Vai jūs esat Dementjevs? – Viņš jautā, pievēršot sev vadoņa skatienu. Visu acīs, izņemot paša Dominika, ir lasāma neizpratne. Vecīt, mums te spējas drīz atņems, bet tu interesējies par viņa uzvārdu?
- Jā. – Pēc brīža tiek sniegta atbilde. Pēc tā, ko biju dzirdējusi no sava skolotāja iepriekš, es varu noprast, ka manā priekšā stāv viens no klana vadoņiem. Tieši par godu viņam un viņa ģimenei klans šobrīd nēsā Dementjevu vārdu. Tā tas ir vairums klanu. Arī Salvadori un Teiti ir nosaukti par godu ģimenei, kas stāv augšgalā.
- Vai Fins ir atgriezies? –
Beidzot es saprotu par ko Dominiks bija visu šo laiku tik cītīgi domājis. Viņš uzskata, ka mūsu priekšā stāv tēvs tam puikam, kuru iepriekš aizsūtījām uz Krieviju.
- Fins..? – Vīrietis nesaprotoši pārjautā.
- Jūsu dēls. –
Reakcija ir mazliet agresīvāka, nekā es gaidīju. Dementjevs ar vienu asu kustību ir klāt un parauj Dominiku aiz krekla apkakles, sapurinot viņu, it kā pēdējais nesvertu ne kilogramu. – Ko tu zini par viņu? –
Es jau sen būtu apraudājusies no bailēm, bet mana skolotāja sejā neizkustas ne vaibsts. – Mēs viņu atradām Izraēlā, Teiti aizsūtīja tavu dēlu izlūkos, lai atrastu mūs. –
Vīrietis skenē Dominika seju, kā meklējot melu pazīmes. Tas liek man klusi iesmieties. Es zinu savu skolotāju krietni labāk par jebkuru šeit esošo, viņa sejā nevar redzēt neko, izņemot dusmas, nav pat vērts censties.
Saprazdams, ka galva joprojām atrodas tai paredzētajā vietā, Dominiks turpina. – Pēc īsas sarunas mēs aizsūtījām viņu pie tevis uz Krieviju. Ap šo laiku viņam vajadzētu ierasties. –
- Tu domā, ka es tik vienkārši tev noticēšu? – Dementjevs jautā, stingrāk ieķerdamies krekla audumā. Es saspringstu, gaidīdama, ka tūliņ viss aizies pa pieskari. Ar magiem nekad neko nevar zināt.
- Es tev varu parādīt. – Dominiks mierīgi atbild.
Uz pavisam īsu brīdi es manu nesapratni, bet tad krievu klana vadonis atvelk sarunas biedru tālāk un nopēta viņu ar bezemocionālu izteiksmi. – Dažreiz es piemirstu, ka esi Teits. –
Pēc tā Dominika krekls beidzot tiek vaļā no svešiem pirkstiem un paliek pielipis pie viņa slapjās ādas.
- Atsaldējiet šos divus. – Vadonis pavēl mūsu apsargiem, pirms uzmest īsu skatienu pārējiem grupas dalībniekiem. Tie jau ir tikuši galā ar visiem koijotiem – tie guļ uz zemes, knapi pie samaņas. Es saraucu pieri – kā var atņemt spējas dzīvniekiem?
- Kas par problēmu? – Dementjevs jautā viņiem.
Es manu, ka palīgu sejās pavīd vieglas bailes, kuras viņi cītīgi cenšas noslēpt. Acīmredzot viņu vadonis nav tas draudzīgākais tips. Būtībā, par to mēs jau pārliecinājāmies.
- Neizdodas atgriezt cilvēcīgo formu, kaut kas traucē. – Viens no viņiem vainīgi nosaka.
Brīdi valda klusums, magam vienkārši blenžot uz koijotiem. Tad viņš pagriežas pret Dominiku. – Neslikti, neslikti. –
Ko? Kas “neslikti”?
Brīdi apdomājies, vīrietis ierunājas skaļā, pašpārliecinātā balsī. – Parūpējieties, lai Kongo magi nekur neaizbēgtu, es tajā laikā parunāšu ar šiem diviem. –
