Lai arī spēcīgais enerģijas impulss nonāca pa tiešo Fulbertā, gan mani, gan Dominiku atmet labu gabalu tālāk un mēs piezemējamies uz putekļainā ceļa.
Esmu dzirdējusi par karmu, veiksmi un tamlīdzīgām lietām, bet nekad nedomāju, ka tas darbojas tik... tieši.
Koijoti pilnīgi aizmirst par mums un smilkstot pieskrien pie sava vadoņa. Vien sekundi vēlāk gaisā kā no nekurienes parādās maza liesma, līdzīga tai, kuru biju iepriekš veidojusi alā. Atmiņā ataust iepriekš apgūtā informācija par Kongo klanu – viņu aizsargs ir uguns. Tieši tas signalizē par maga nāvi. Es jau nodomāju :”Ha, laikam tas Fulberts nebija tik spēcīgs, kā viņam pašak likās”, kad pilnīgi negaidīti liesma... uzsprāgst. Uguns izplešas desmitiem metru rādiusā un, ja mēs šobrīd stāvētu kājās, mēs varētu atvadīties no savu ķermeņu augšdaļām. Pieplakusi zemei, es saraustīti ieelpoju ledaino gaisu, visiem spēkiem cenzdamās neļaut sev ieslīgt panikā. Pat pēc nāves viņi atradīs veidu kā mani nogalināt.
Dominiks, neskatoties uz to, ka atrodamies drošībā, izveido virs mums vairogu – krietni vājāku par ierasto, tomēr pietiekamu, lai nepieciešamības gadījumā apstādinātu uguni.
No mākoņiem tajā laikā sāk krist nedabiski lielas ūdens lāses. Drīz vien izveidojas visīstākā lietusgāze. Tas viss notiek pāris sekundēs. Es... vai esmu nojūgusies? Līdz ar katru sekundi šis variants liekas aizvien iespējamāks. Ir nepieciešamas vien pāris sekundes, lai kādreiz sausais apģērbts izmirktu līdz pēdējai vīlei, bet iepriekš tik iespaidīgā uguns nodzistu bez pēdām. Asinis no manas traumētās kājas noskalojas un iekrāso zemi zeltainu. Es sakustos alas virzienā, pēkšņi sajuzdama spēcīgu vēlmi tur atgriezties un paslēpties no lietus un visa šī ārprāta, bet Dominiks mani saķer, neļaujot nekur iet. Vīrietis atrod sevī spēkus, lai atkal pietraustos kājās un parautu mani līdzi, kaut gan pat aklais saprastu, ka tas nodara viņam sāpes.
- Tur mēs būsim strupceļā. – Viņš nosaka, cenzdamies pārkliegt lietu. Neatraudams skatienu no mirušā vadoņa un viņa kalpiem, vīrietis sāk atmuguriski kāpties prom, raujot mani sev līdzi. Es jūtos kā lelle – man nav pa spēkiem pašai noturēties kājās, tādēļ magam nākas patstāvīgi mani balstīt. Ņemot vērā, ka uz viņa vēdera ir visai iespaidīga brūce, tas nedodas pārāk viegli.
- Ei, Dom... – Iesāku, uzlūkodama viņu ar vieglu smaidu. – Tu esi jauks. –
Tā seja... nepārspējami. Dominiks izskatās apmulsis – vēl neredzēti izsists no līdzsvara. Varu derēt, ka esmu vienīgais cilvēks pasaulē, kurš jebkad ir pieminējis viņa jaukumu. Cik skumīgi...
Vīrieša nopēta mani, meklējot atbildi uz vien sev zināmu jautājumu. Skatiens aizklīst līdz manai traumētajai kājai un tagad jau acīs pavīd neslēptas raizes un bailes. Bailes par mani. Tas liek manai sirdij sasilt. Viņš par mani satraucas!
Dominiks uzmanīgi noliecas pie manas kājas, vienlaicīgi turēdams vienu roku uz mana vidukļa, gadījumam, ja nolemšu krist. Tas tik būtu skats!
Dominika pirksti pieskaras zilganajam šķidrumam, kurš plūst kopā ar asinīm.
- Beidz, tas kut! – Skaļi nokliedzos, nu jau uzvezdamās kā īstena trakā. Kāds prāta nostūris saprot, ka tas nav normāli, taču es tam nepievēršu uzmanību. Mans prāts ir veltījis visu uzmanību Dominikam, kurš ir noliecies manā priekšā. Tie garie mati... Kāpēc viņa mati ir krietni biezāki un skaistāki par maniem? Es nekad neesmu bijusi īpaša garo matu fane (vīriešu dzimuma pārstāvjiem), taču mags izskatās neiedomājami seksīgi. Viņš vairs nebūtu viņš pats, ja tos nogrieztu.
Dominiks saspringti uzlūko mani. – Tevī ir inde. Mēs to dabūsim ārā tikko... –
Teikuma nobeigumu es neuzzinu, jo viņa uzmanību pievērš kas cits. Tikpat strauji kā sākusies, lietusgāze beidzas. Tagad notiek nākamā mana trakā prāta halucinācija – zeme apklājas ar salnu. Temperatūra sekunžu laikā nokrīt zem nulles robežas un turpina kristies. Šobrīd es būtu gatava nogalināt par kakao krūzi un siltu segu, taču tā vietā viss kļūst tikai sliktāk. No tā man tiek vien Dominiks, kurš piespiež manu bezspēcīgo ķermeni sev klāt, tādējādi mēģinot pasargāt no aukstuma. Sega, protams, būtu noderīgāka, bet es nu netaisos iebilst.
Leduspuķes sāk veidoties tepat uz zemes, lēnām pārvietojoties uz krūmiem, kokiem, kalniem un... mums. Es ar augošu pārbīli vēroju kā salna vienkārši peceļas pa manām kājām, drīz vien apņemot arī brūci. Sākumā es jūtu vien neciešamu aukstumu, kurš liek zobiem klabēt un parādīties zosādai. Muskuļi neapzināti saspringst un, lai arī es cenšos, man neizdodas tos atslābināt, izraisot sāpes visā augumā. Aukstums liek apziņai mazliet apskaidroties un mitēties jokot par visu. Dominika rokas ciešāk apvijas ap manu augumu. Vēl vakar es būtu aiz laimes spiegusi, bet tagad spēju vien drebēt un klusībā lūgties, lai tas beidzas.
Koijotu sāpju pilnie saucieni fonā gan mazliet nomierina – ne es vienīgā ciešu. Divi no tiem pat pamēģina atgriezt savu cilvēcisko izskatu, tomēr izgāžas. Dzīvnieki ir cieši piespiedušies viens otram, kā cenšoties pasargāt viens otru no sala. Neizskatās, ka tas īpaši palīdz.
Manas kājas kļūst nejūtīgas, atgādinot man par skolā apgūto – pirmais apsaldēšanās simptoms ir tieši locekļu nejušana. Vēlāk jau parādīsies sāpes. Ņemot vērā, ka iepriekš mēs pamatīgi izmirkām lietū, situācija ir tik slikta, cik tas ir iespējams.
Dominiks, kurš pirmo reizi dzīvē izskatās bāls, jau simto reizi mēģina kaut ko uzburt, taču aukstums padara uzdevumu teju neizdarāmu. Viņam izdodas uz pāris sekundēm izveidot uguns liesmiņu, lai vēlāk tā vienkārši pārvērstos par ledu.
- Kas notiek? – Drebošā balsī jautāju.
Tajā pašā brīdī es sadzirdu soļus.
Paveroties to virzienā, es ieraugu sešus cilvēkus. Tie noteikti nav Kongo magi. Vīrieši ir visai bāli, vairumam ir brūni vai melni mati un gaišas acis. Lai arī apģērbs ir plāns, neizskatās, ka kāds saltu.Ieskatoties kārtīgāk, es manu ap viņiem dzeltenīgu... auru? Es skaidri zinu, ka tā nav aura, taču arī citu nosaukumu tam nespēju dot. Neesmu īpaši apgaismota tāda veida maģijā, taču varu minēt, ka tieši tas viņus sargā no aukstuma.
Viņi ar gandarījumu nopēta ainu – mirušo Fulbertu, salstošos koijotus, dažus nekustīgus ķermeņus, kuri brīžiem vieglītēm sakustas, izmisīgi velkot elpu, un galu galā arī mūs pašus.
- Dementjevi... – Dominiks tik tikko dzirdami nočukst un mana elpa apraujas. Krievu klans.
Dominiks ciešāk mani satver, ar skatienu brīdinot, lai klusēju.
- Vasīlij, Dimitrij, tieciet galā ar dzīvajiem Kongo magiem. Sadaliet godīgi. – Vīrietis, pēc skata grupas vecākais, pavēlošā tonī nokomandē. Es nespēju novaldīt trīci, kurai par iemeslu vairs nav aukstums. “Sadaliet godīgi”. Rodas iespaids, ka viņš runā par konfekšu vai čipšu sadali, ne reālu cilvēku dzīvībām. Te nu es esmu, žēlojot magus, kuri iepriekš mūs draudēja nogalināt, bet nespēju neko ar sevi padarīt. Magu pasaule joprojām nav man pieņemama. Šaubos, ka kādreiz būs.
- Sergej, tev tiek līķi, iznīcini visas pēdas. Nikolaj, Anatolij, sargājiet tos divus. - Mums tiek zīmīgs skatiens. – Es parūpēšos, lai šī vieta nenodeg. –
Visi uzrunātie piekrītoši pamāj. Pietiek diviem magiem piesoļot pie koijotiem, kad dzīvnieki par spīti salam sāk kāpties atpakaļ un rūkt. Es klusībā apbrīnoju viņus – es pati nespēju pat elpot vienmērīgi, nerunājot jau par kustēšanos.
Kā sadzirdējuši manas domas, pie mums piesoļo divi sargi.
