Es teikšu godīgi, alas nav mana mīļākā guļamvieta. Lai arī biju uzvilkusi sporta tērpu (man bija neērti vien no domas par gulēšanu pidžamā tādā vietā) un paslēpusies guļammaisā, es tik un tā turpināju salt. Katru reizi, kad es miegā izvilku roku no guļammaisa, aukstums mani acumirklī modināja un lika atgriezties sākotnējā pozīcijā. Vēl jo vairāk, es patstāvīgi izjutu nepieciešamību kaut ko apskaut. Diemžēl, vistuvākais iespējamais variants atradās pāris metru attālumā un bija kaitinoša rakstura īpašnieks. Neazimirsīsim arī to faktu, ka šis “kāds” ir spējīgs nolasīt visu informāciju no manām smadzenēm, kas tamlīdzīgā situācijā noteikti nebūtu vēlams. Kopš vakardienas es patstāvīgi kontrolēju sevi, neļaujot pat pieļaut domu par Dominiku. Pirmās piecas stundas, kurās pēc idejas būtu jāguļ, ir garām un esmu izgāzusies. Es visu laiku domāju par to, ka man nevajadzētu domāt par viņu. Ja mags būtu nomodā, viņu gaidītu ļoti interesanta ekskursija pa manām smadzenēm.
Tas viss kopumā neļauj man pilnvērtīgi aizmigt, un drīz vien es vienkārši padodos. Ir agrs rīts, Dominiks pārmaiņas pēc nepamostas pirms manis. Lai labāk saredzētu apkārtni, es izveidoju trīs nelielas uguns lodītes un izvietoju tās pa visu alu kā savdabīgas lampiņas. Manī nav lielākas vēlmes kā izveidot kārtīgu ugunskuru un sasildīties, taču tas varētu piesaistīt nevēlamu uzmanību, kura šobrīd nav nepieciešama. Tādēļ es klusībā pārvelku sporta tērpu pret ikdienas apģērbu un pa virsu uzmetu maga iepriekš doto jaku. Tā ir tik liela, ka, saraujoties kamoliņā, es spēju zem tās paslēpt visu ķermeni, izņemot pēdas. Lai arī visu dzīvi esmu dzīvojusi Latvijā, man ir dienvidu asinis un tās pieprasa siltumu. Es labprātāk cepšos saulē, nekā salšu nost šajā alā. Kuru gan interesē mans viedoklis dotajā brīdī?
Dominiks miegā apgriežas uz otriem sāniem, ļaujot man saskatīt viņa mierpilno izteiksmi – tik ļoti reti redzamu ikdienā. Liekas, vīrieti nekas nesatrauc, viņš ir apskaužami mierīgs. Ikdienā magam nav noslieces būt pārlieku emocionālam, taču sejā vienmēr ir lasāms saspringums, it kā viņš gaidītu uzbrukumu no jebkuras puses. Es gan nespēju nosodīt. Arī mani nepamet sajūta, ka mums jau min uz pēdām.
Kamēr Dominiks snauduļo, es nolemju beidzot ķerties klāt pie mentālās maģijas. Vairāk par Džonatanu manā galvā, es baidos vien no Dominika tajā. Man nav ne mazākās vēlmes, lai viņš kādā no reizēm nejauši izlasītu manas domas par viņu. Es taču esmu Talija – cilvēks, kurš neko nejēdz no tamlīdzīgām lietām. Agrāk man patika vien aktieri un dziedātāji un tad bija skaidrs rīcības plāns – uzlikt viņu bildes uz telefona ekrāna, apzinoties, ka es nekad dzīvē viņus nesatikšu. Man nav ne mazākās nojautas ko darīt, kad manas pielūgsmies objekts pāriet reālajā pasaulē. Ja es uzlikšu viņa bildi uz ekrāna, Dominiks mani iemetīs kaktusos (atkal).
Tā nu es pavadu divas stundas vienkārši blenžot uz vīrieša atslābušajiem vaibstiem, mēģinot norobežot savas domas. Laikam manā gadījumā motivācija ir progresa veidotāja, jo otrās stundās beigās man tas izdodas. Protams, es nevaru to darīt tikpat viegli un bezrūpīgi kā mans skolotājs, tomēr man beidzot kļūst skaidrs pats paņēmiens. Es beidzot saprotu, ko no manis vēlējās Dominiks. Man jau iepriekš bija izdevies uz pāris mirkļiem izveidot vairogu, bet tas nekad neturpinājās pārāk ilgi, un nākamajā reizē es jau atkal nezināju no kura gala ķerties klāt maģijai. Tagad tā nav – es skaidri zinu, kas jādara. Par galveno problēmu kļūst šīs aizsardzības noturēšana. Viena lieta ir sēdēt budas pozā, pilnīgā klusumā un mierā, bet pavisam cita – atrasties vecā mašīnā ar čīkstošu Dominiku un kaitinošām detaļām. Vai arī otrādi. Būtībā nav liela atšķirība.
Es būtu sēdējusi tālāk, ja vien pats skolotājs strauji nepamostos. Acis negaidīti atsprāgst vaļā, bet rokas vienā izveicīgā kustībā izvelk viņu no guļammaisa. Ņemot vērā, ka iepriekšējās stundas Dominiks gulēja gandrīz nekustīgi, tik strauja pārmaiņa pārbiedē mani līdz nāvei. Es pielecu kājās gandrīz vai tikpat strauji.
- Kas vainas? – Mana balss atbalsojas pret alas sienām.
Dominiks sastingst uz vietas, piekalis skatienu zemei. Piere ir saraukta. Es neuzdrīkstos pat elpot, baidoties aizbaidīt... kaut ko, kas ir viņa galvā. Man nav īsti kā tas viss darbojas.
Kad viņš beidzot paceļ acis, man tiek saspringts skatiens. – Kongo klana magi ir tuvu.
