Svešs mantojums | 43

“Es vairs nekad nedošos tik tālos braucienos,” ir pirmais, ko es sev apsolu, izkāpjot no lidmašīnas. Jau lidojums turp likās neciešami ilgstošs, bet visam kroni uzlika atpakaļceļš ar joprojām sāpošu galvu. Protams, vesela diena, kuru es pavadīju numuriņā vienkārši gulšņājot un dzerot tabletes, palīdzēja, tomēr ar to izrādījās par maz. Pietika iekāpt lidmašīnā un ļaut tai pacelties gaisā, lai saprastu, ka priekšā mani gaida nakts Tartarā. Ja sākumā lidojums vēl bija puslīdz ciešams, tad uz beigām man pacēlās temperatūra, kā atgādinot – Tartars ir elle, tur ir karsts.

- Varbūt aizejam uz medpunktu? – Rebeka jautā, veltot man bažīgu skatienu. Meitenei bija tā “laime” sēdēt man blakus lidmašīnā un vērot manas mokas pašas acīm. Labā ziņa – viņa mani neapgrūtināja ar savu nemitīgo runāšanu. Esmu visai droša, ka tas viņai prasīja milzīgu piepūli.

- Nevajag. – Nosaku, domās nemitīgi pavēlēdama sev neizskatīties pēc mirstoša gulbja. Lidosta ir pārpildīta ar cilvēkiem, lai arī ir vien seši no rīta. Ausīs asi duras ik katra skaņa – sarunas, koferu ritentiņu graboņa, bērnu raudas, skaļruņa paziņojumi. Tāda sajūta, ka lidosta ir nolēmusi mani iznīcināt. Nemitīgā grūstīšanās nekādi neuzlabo stāvokli. Vai tiešām ir jāņem līdzi tik daudz somu, ka savā ceļā tu noslauki katru garāmgājēju?

- Tava mamma ir mājās? – Rebeka jautā, pārkliegdama pūļa skaņas. Draudzene ir ar vienu roku iekrampējusies manī, lai arī nav īsti skaidrs – mana bālā izskata dēļ vai ar mērķi nepazaudēt.

- Nav ne jausmas. – Izdvešu, pār vārītēm izvairīdamās no kārtējās somas, kura draudēja mani nolīdzināt līdz ar zemi. Rebeka uzmet man pārmetošu skatienu, it kā vēlēdamās uzsvērt, cik slikta meita esmu. Īstenībā, mana māte tik reti parādās mājās, ka es vairs nemaz nejautāju.

Pēc brīža mums tomēr izdodas tikt ārā no lidostas un sastapties ar sūro Latvijas dabu. Cilvēku balsis strauji nomaina lietus lāšu pakšķēšana un mašīnu dūkoņa, bet sejā pūš ledains vējš. Ņemot vērā, ka temperatūra manā ķermenī ir krietni augstāka par normu, man rodas iespaids, ka esmu nonākusi Antarktīdā. Ir augusta beigas, bet kad gan tas ir interesējis laikapstākļus? Atliek vien priecāties, ka lietus vietā nav sniegs, vai ne? Rebeka saviebjas, ieraugot milzīgās peļķes. Man nav grūti viņu saprast – draudzene ir ģērbusies plānās biksēs, augstpapēžu kurpēs un blūzē.

- TAKSI! – Viņa negaidīti iekliedzas, liekot man pārbiedēti pakāpties soli uz atpakaļu. Ir vajadzīgs laiks, lai līdz manām apdullušajām smadzenēm nonāktu atskārsme, ka ar šo baurošanu Rebeka centās iegūt garām braucošā taksista uzmanību. Tā kā plāns nostrādāja, man nav tiesību pārmest draudzenei par manis biedēšanu, lai arī tas nenāca par labu pašsajūtai.

Pēc īsa brīža mūsu koferi atrod vietu bagāžniekā, bet mēs pašas apsēžamies mašīnas aizmugurējos sēdekļos. Diemžēl, vai, par laimi, Rebeka bez jebkādām problēmām uzsāk “aizraujošu” sarunu ar šoferi, bet es atspiežu sāpošo galvu pret patīkami vēso loga stiklu. Cik ilgi tas vēl turpināsies? Esmu pieradusi, ka galvassāpes ilgst pāris stundas, nevis divas diennaktis pēc kārtas. Galvā nemitīgi griežas uzbāzīga doma – ja nu Gabriels tik tiešām mani ar kaut ko inficēja? Normāliem cilvēkiem nav zeltainu asiņu... Viņš bija teicis, ka man ir jānodzīvo divas dienas – kāpēc? Paranoja mani nepamet, nemitīgi atgādinādama par biedējošu, tomēr visai iespējamu teoriju. Mana pašsajūta, drudzis – tie ir tipiski vīrusa simptomi. Cik liela ir iespēja, ka mani inficēja ar mērķi nogādāt šo vīrusu uz Latviju? Cik liela ir iespēja, ka apkārt esošie cilvēki jau tagad ir slimi?

- Talija? – Manam plecam kāds pieskaras, liekot pārsteigti uzlūkot Rebeku. Viņai aiz muguras paveras pazīstams skats. Pa kuru laiku mēs jau atbraucām līdz viņas mājām? – Man ir jāiet. Lūdzu, pazvani, kad būsi mājās. –

Neveikli apskaudama draudzeni šaurajā mašīnā, es kaut ko apstiprinoši nomurminu. Rebekai atraujoties, viņa vēlreiz mani nopēta – es, savukārt, cenšos neizskatīties pēc miroņa. Spriežot pēc sejas izteiksmes, aktiermāksla nav mana stiprā puse.

- Un iedzer ko stiprāku, palīdzēs aizmigt. –

Rebeka, kā jau vienmēr, nedod man iespēju kaut ko iebilst un aizcērt mašīnas durvis. Vēl pēc brīža no bagāžnieka pazūd viens koferis un modeles cienīgā gaitā draudzene pazūd skatienam. Taksists, savukārt, iedarbina mašīnu un dodas uz nākamo punktu – manām mājām. Beidzot.

- Smagas brīvdienas? – Balss izrauj mani no transam līdzīgā stāvokļa, kurā biju ieslīgusi. Runātājs ir šoferis. Vien tagad es pievēršu uzmanību viņa klātbūtnei, iepriekš es to pat neievēroju. No savas vietas es spēju saskatīt tikai brūnus, biezus un vīriešiem neraksturīgi garus matus. Tie sniedzas līdz pat pleciem. Uz stūres uzliktās rokas ir klātas tetovējumiem.

- Un kā vēl. – Nomurminu, aizkaitināti bērzēdama atslēgas kaulu, kurš acīmredzot ir nolēmis piebiedroties pārējam ķermenim un sniegt man vēl lielāku diskomfortu. Kāpēc gan ne? Āda brīžiem sūrst, brīžiem kasās, bet starplaikos dedzina. Manīdama kustību šofera krēslā, es tomēr pavēlu sev nomierināties un likt mierā atslēgas kaulu.

- Kur atpūtāties? – Vīrietis jautā, balsij skanot patīkami zemi. Atšķirībā no Rebekas allaž skaļās un spalgās balss, kura man piemet vēl lielākas galvassāpes, šoferis runā mierīgi, klusi, taču saprotami un skaidri.

- Seišelu salas. – Nomurminu, klusībā nobrīnīdamās par to, ka pati Rebeka to nebija izstāstījusi.

- Parasti no tādām vietām brauc atpūtušies un laimīgi. – Vīrietis nokomentē, liekot man nobolīt acis. Vārds “parasti” nekad nav atbildis man.

- Teiksim tā, man ir talants iekļūt nepatikšanās. – Nosaku. Šoferis mazliet pašķiebj galvu, lai uzlūkotu mani spogulī, ļaujot beidzot ieraudzīt arī viņa izskatu. Pirmais, kam es pievēršu uzmanību, ir zeltaini brūnās acis, kuras vēl vairāk izceļ biezas uzacis. Saulē šī acu krāsa noteikti izskatās satriecoši. Iedegusī āda un brūnie, biezie mati rada iespaidu, ka viņš nāk no kādas dienvidu valsts. Vaibsti ir visai izteikti, pat mazliet stūraini. Neparastais izskats neļauj precīzi noteikt vecumu, taču viņš noteikti nav vecāks par 25 gadiem.

Vīrieša skatiens brīdi uzkavējas pie manas apbintētās rokas un apsārtušās ādas pie atslēgas kaula, pirms atkal pievērsties ceļam. Uz lūpām parādās viegls smaids. – Es tā skatos, jā. Vismaz būs ko atcerēties pēc gadiem, ne? –

Par spīti iekšējam vulkānam un sāpošajai galvai, man izdodas klusi iesmieties. – Nē, paldies, es labāk to tūliņ aizmirsīšu. –

Vadītājs mēmi pamāj, izņemdams pagriezienu.

– Man ir mūzika, kura varētu palīdzēt. –

Mūzika? Lūdzu, nē. Katra skaņa, kura ir skaļāka par paša vīrieša balsi, liek sarauties.

- Nedomāju, ka liekas skaņas šobrīd man nāks par labu. – Izdvešu.

Šoferis izliekas mani nedzirdam, par ko man gribas skaļi nolamāties. Pēc brīža mašīnu piepilda kāds dienvidniecisks motīvs, kas izklausās drīzāk pēc dabas dziesmas, ne cilvēku veidojuma. Man par pārsteigumu, tas nesagādā galvassāpes, pat otrādi – mazliet nomierina apziņu. Sāpes nekur nezūd, taču kļūst vieglāk tās izciest. Neteikusi ne vārdu, es atspiežu galvu pret vēso stiklu un aizveru acis, tādējādi paužot savu nostāju – neesmu noskaņota sarunām.

Paiet ne vairāk kā sekunde, kad taksists izslēdz mūziku, un es pārsteigti samirkšķinu acis. Jau atkal laiks paskrēja bez manas ziņas un digitālais pulkstenis viena īsa mirkļa laikā ir paskrējis 10 minūtes uz priekšu. Aiz loga jau ir redzama mana māja un baltais žogs, kurš to apņem.

- Palīdzēt ar koferi? – Šoferis jautā, liekot man uzjautrināti pacelt lūpu kaktiņu.

- Džentlmenis?

Vīrietis noliec galvu klusi smejoties. – Vīriešu dzimuma pārstāvis, kurš redz, ka dāmai nepieciešama palīdzība. –

Džentlmenis.

- Ja jūs neaizskriesiet prom ar visu koferi, lūdzu. – Nosaku, vienlaicīgi gudrodama, kur rāvu spēku jokam.

Izkāpjot no mašīnas, matus sapurina vēss vējš. Es gan nevaru sūdzēties – vismaz vairs nelīst. Kā jau tas parasti ir, sešos no rīta iela ir pustukša – manā redzes lokā ir tikai divi cilvēki. Pirmā ir kaimiņiene gados, kura, šķiet, līdz ar saules ausmu arī mostas, bet otrs ir mans vadītājs. Viņš jau ir izņēmis somu no bagāžnieka un tagad nogaidoši mani vēro. Es mēmi pamāju uz māju, kura atrodas pa diagonāli no mums.

Esmu te dzīvojusi kopš dzimšanas. To iegādājās mans tēvs tikko saņēma pirmo peļņu no sava online projekta – sociālā tīkla, kuru, šķiet, neviens neizmanto. Brīžiem es no tiesas nesaprotu, kur tēvs rauj naudu. Lai nu kā, viņš iegādājās šo māju un gandrīz uzreiz ievācās kopā ar savu līgavu, kura tolaik jau gaidīja bērnu. 11 gadus viņi dzīvoja zem viena jumta līdz nolēma, ka ir kļūdījušies savā izvēlē, un izšķīrās. Tagad var teikt, ka vienīgais mājas iemītnieks esmu es. Māte ir vien ciemiņš, kurš ik pa brīdim te parādās.

Izklausās visai skumīgi, bet man patīk šī māja. Tā nav tik liela, lai es varētu apmaldīties, tomēr nav arī tik maza, lai tajā derētu tikai gulta un ledusskapis (divas svarīgākās lietas manā dzīvē). Bērnībā māja bija nokrāsota krēmkrāsā, taču neilgi pirms šķiršanās vecāki nolēma, ka tas ir pārāk garlaicīgi un nokrāsoja visu zilganpelēkos toņos. Neizskatās nemaz tik slikti, cik izklausās.

- Laipni lūgta mājās. – Vīrietis nosaka, apstādamies pie vārtiņiem. Es izspiežu no sevis smaidu, pirms paķert koferi un iesoļot sētā. Mājās, gultā, gulēt. Tas ir viss, ko šobrīd gribu.

- Mani sauc Dominiks, starp citu. – Man nopakaļ iesaucas šoferis.

- Džozefīne. – Izmetu pirmo, kas ienāk prātā. Esmu nogurusi, lieciet mani mierā. Viss.