Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
60

Vairākas minūtes vēlāk mums tomēr nākas piepūlēt pārgurušos ķermeņus un uzrāpties augšā uz paugura. Izraēlas ūdens robeža tiek cītīgi uzraudzīta un divi cilvēki, kuri parādās jūrā no nekurienes, kopā ar koka galdu varētu piesaistīt sev lieku uzmanību. Smilšainais paugurs nekādi nevēlējās atvieglot mūsu uzdevumu. Kājas patstāvīgi grima smiltīs un slīdēja zemāk.

Pēc nezināma laika posma mums tas tomēr izdodas, lai arī elpas jau atkal ir straujas. Kaktusi nav tik ērti slēpņi kā kuplie koki Latvijā, taču ne mums par to žēloties. Tie sniedz vismaz minimālu aizsardzību no iespējamajiem garāmgājējiem.

Nometusi tonnu smago mēteli uz zemes, es uz tā smagi uzsēžos. Dominiks piebiedrojas, nu jau likdamies mazliet dzīvīgāks. Pārgurušais izskats joprojām raud pēc atpūtas, taču arī raizes par to, ka viņš varētu jebkurā mirklī atslēgties, ir zudušas.

- Pirmo reizi ko tādu redzu. – Vīrietis nosaka, pārtraucot ieilgušo klusumu. Es saraucu pieri un jautājoši viņu uzlūkoju. – Tu ar minimālām, nē, drīzāk neesošām maģijas zināšanām pamanījies mūs aizteleportēt uz Izraēlu, tūkstošiem kilometru tālu. Vairums dzimušo magu apgūst šo spēju vien dzīves vidū, ja vispār jebkad apgūst. –

Aizteleportēju...

Jā, tādam secinājumam vajadzēja pašam rasties manā galvā, taču vien tagad es saprotu kā attopos šeit. Es vienkārši... neiedomājos, ka tas ir iespējams. Dominiks bija runājis tā, it kā tas būtu kas neiespējams, tādēļ es to pievienoju jau tāpat milzīgajam sarakstam ar nosaukumu “Lietas, kuras Talija nekad neiemācīsies”.

- Es taču teicu, esmu ģēnijs maģijā. – Attraucu, cenzdamās slēpt savu mulsumu. Ne katru dienu mans īgnais skolotājs atzīst, ka es esmu uz kaut ko spējīga. Vīrieša balss tonis gan ļāva noprast, ka tas nav kompliments, bet gan mēģinājums atminēt kādu mīklu.

Mags noliecas uz priekšu, atbalstot rokas uz ceļgaliem. Acis tukši vēro smiltis zem sevis. – Ko tu juti pirms teleportācijas? Par ko tu domāji? –

Parasti Dominiks cenšas izvairīties no tematiem, kuri ir vismaz minimāli saistīti ar emocijām. Laika gaitā man pat izveidojās iespaids, ka viņš nevēlas tās just un visiem spēkiem pataisa sevi par ledus karali. Man nākas sev atgādināt, ka arī šie jautājumi nav balstīti uz personīgas intereses. Skolotājs vienkārši vēlas saprast kā man tas izdevās.

- Es jutu to pašu, ko jebkurš tamlīdzīgā situācijā. – Attraucu, skatīdamās it visur, izņemot uz Dominiku. – Es biju pārbiedēta līdz nāvei, skaitīju sekundes līdz brīdim, kad Džonatans būs klāt. Domāju par to, cik agrā vecumā mani sasniedza nāve. Nezinu kāpēc, bet vienmēr biju pārliecināta, ka nomiršu sirmā vecumā. Zini, tāda laba nāve, kuru nemaz nevar uzskatīt par skumju – ģimenes sabiedrībā, siltumā un drošībā. –

Kāpēc es to stāstu? – Nav ne jausmas. Es nebiju plānojusi pāriet uz emocionālu ladu, taču jūras šalkoņa, spēcīgais vējš un nesen izjustie pārdzīvojumi dod par sevi ziņu. Gabriels ar savu maģiju pamatīgi mainīja manas iedomas par pašas nāvi. Ja viss turpināsies tāpat, nāve ar izkapti (vai nazīti plaukstas pārgriešanai) ieradīsies visai drīz.

- Tas daudz ko paskaidro. – Dominiks nosaka, viegli pamādams pats savām domām. Es jau atkal saraucu pieri. Man nekas nav skaidrs.

Manījis manu izteiksmi, viņš sniedz paskaidrojumu. – Ir skaidrs kāpēc mēs teleportējāmies tieši uz šejieni. Tavs tēvs taču ir no Izraēlas, vai ne? –

Es mulsi pamāju. – Tu lasīji manu personas lietu? –

- Talija ir tipisks ebreju vārds, Levinsone – uzvārds. Nav jābūt ģēnijam, lai novilktu paralēles. –

Uz lūpām parādās smīns. Šerloks atradies.

- Labi, pieņemsim. Kā tas ir saistīts ar mūsu atrašanās vietu? – Jautāju.

- Tu teici, ka iepriekš biji domājusi par savu nāvi kā par kaut ko skaistu, gaišu. Domāji par ģimeni, siltumu, laimi. Stresa brīdī tava lielākā vēlme bija atkal sajust ko tādu, sajust drošību. Tavā uztverē drošība ir tieši šī vieta. Šeit tu jūties vai vismaz kādreiz juties vislabāk. –

Manā kaklā parādās kamols. Pa kuru laiku mans skolotājs ir pamanījies kļūt par psihologu?

Visa mana būtība vēlas protestēt, teikt, ka tā nemaz nav, taču dziļi sirdī es saprotu, ka vīrietim ir taisnība. Kādreiz, kad vecāki vēl nebija izšķīrušies, mēs katru vasaru braucām uz tēva dzimteni, pavadījām šeit brīvdienas. Tolaik nekas neliecināja par drīzo šķiršanos, vecāki bija neprātīgi iemīlējušies viens otrā. Vismaz man kā mazam bērnam tā tobrīd šķita. Šajā pludmalē mēs klājām palagu ar puķītēm, izlikām ēdienu, dzērienu un vairākas stundas no vietas klausījāmies mūziku kopā ar jūras dziesmu. Katru vakaru es nesu mājās maisu ar gliemežvākiem, kurus mamma vēlāk slepus meta ārā, jo tiem gluži vienkārši trūka vietas.

Tagad tā sagādā vairāk sāpju, nekā prieka. Apzināšanās, ka tos laikus vairs neatgriezt, liek man samirkšķināt acis un pārvērst vīrieša vārdus par joku. Parasti tieši to es daru, kad vēlos noslēpt emocijas. – Liekas, man ir jāpārdomā sava izpratne par drošību – slīkšana noteikti nav laba manai veselībai. –

Dominiks uzmet man īsu, pētošu skatienu, bez šaubām saprazdams, ko cenšos izdarīt. Es par atbildi vien pasmaidu.

- Vai mēs runāsim par tavu jauko brāli? – Pēc brīža ieminos. Vīrietis nekad nav bijis no tiem, kas īpaši mīl runāt par sevi. Parasti atbilde uz jebkuru personīgu jautājumu bija iznīcinošs skatiens un frāze :”Tas neattiecas uz lietu”. Šoreiz gan man ir nopietns iemesls neļaut tam atkārtoties. Džonatans man uzbruka.

- Tu jau visu redzēji, nav iemesla aizskart šo tēmu. – Viņš sausi nosaka.

- Man gan tā nešķiet. – Atcērtu. Spriežot pēc sejas izteiksmes, skolotājs savās domās šobrīd mani nolād, taču skaļi neko nesaka, un es nospriežu, ka tas ir mudinājums uzdot sevi interesējošus jautājumus. Ar Dominiku ir kā ar putnu – jebkura pārāk strauja kustība var viņu aizbiedēt, tādēļ es cenšos sākt ar mazumiņu. – Tātad, viņš tik tiešām ir tavs brālis? –

- Jā. –

- Jūs abi esat no Teitu klana? –

- Jā. –

Es joprojām nespēju pārkāpt pāri savai stereotipu vadītajai domāšanai. Skaidra lieta, ka visi angļi nav pilnīgi vienādi un katram ir savs īpašais izskats, bet Dominiks... Kāds no viņa anglis!? Dotajā brīdī par to liecina vien uzvedība. Vīrietis vienmēr ir ļoti noslēgts, disciplinēts un inteliģents.

- Jūs neesat īpaši līdzīgi. – Ieminos, liekot viņam aizkaitināti nopūsties. Acīmredzot es neesmu vienīgā, kas to saka.

- Ne vienmēr brāļi ir līdzīgi. –

Arī taisnība... Manai mātei ir vecākā māsa un viņas abas izskatās tik dažādi, cik tas vispār ir iespējams.

- Spriežot pēc tā, ko es redzēju, attiecības jums abiem ir sarežģītas. – Nomurminu.

- Nē, tās ir ļoti vienkāršas. Mēs vienkārši ienīstam viens otru. – Dominiks nosaka, it kā tas būtu pilnīgi normāli. Man nav ne māsas, ne brāļa, taču esmu visai droša, ka tā nav norma.

- Kāpēc? –

Uzreiz pēc šī jautājuma es saprotu, ka esmu tuva tam, lai putnu aizbiedētu. Vīrietis nevēlas atbildēt uz tamlīdzīgiem jautājumiem. Es steidzīgi ņemos labot situāciju. – Vai tev ir vēl māsas vai brāļi? –

- Jaunākā māsa. Varbūt ir vēl kāds, es nezinu. –

Kā to saprast – viņš nezina!? Kā var nezināt cik bērnu ir ģimenē? Tad atmiņā ataust Džonatana vārdi – Dominiks jau gadiem nav rādījies mājās. Viņš izvairās no savas ģimenes. Nav skaidrs viens – kāpēc? Arī manas attiecības ar māti nav tās labākās, taču es nebēgu no viņas. Tēvs... līdz šim viņš bija pārāk tālu, lai mani vispār uztrauktu iespējamība satikties.

- Kad tu pēdējo reizi biji mājās? – Nedroši jautāju. Mags skaļi nopūšas un domīgi sarauc pieri. Uzreiz ir skaidrs, ka tas ir visai liels laika posms.

- 16 gadus atpakaļ. –

Es teju aizrijos ar gaisu. 16 nolādētus gadus atpakaļ?! Es gandrīz tikpat dzīvoju! Kā tas vispār ir iespējams? Dominiks neizskatās vecāks par 24 gadiem. Nevar taču būt, ka viņš pameta ģimeni 8 gadu vecumā!

- Mmm... – Nedroši iesāku. – Drīkstu jautāt cik tev gadu? –

- 33. –

KOOOOO?

33 gadi!? Viņš smejas par mani? Tas ir neiespējami! Kā...kas... Kā to saprast vispār? Es vēlreiz nopētu vīrieti, lai pārliecinātos, ka visu šo laiku acis bija rādījušas pareizi. Jā, nekas nav mainījies. Garš, muskuļots augums, kurš skaidri pasaka, ka tā īpašnieks ir draugos ar trenažieru zāli, iedegusi āda bez jebkādām vecuma iezīmēm, izteikti sejas vaibsti, acis, kuras ar savu dzīvīgo krāsu pievilina sev uzmanību un novēršanos padara par grūtu uzdevumu... 33 gadi?

- Tu joko, vai ne? – Galu galā izdabūju pār lūpām. Dominiks uzjautrināti vēro manu reakciju.

- Esmu mags, mēs dzīvojam ilgāk un novecojam lēnāk. Arī tu pēc pieciem gadiem joprojām izskatīsies pēc astoņpadsmitgadīgas. –

Es paveru muti atbildei, taču nespēju izdvest ne skaņu. Biju uzskatījusi, ka skolotājs ir vien mazliet vecāks par mani un tagad... Mums ir 16 gadu starpība. Viņš man der par pusaudžu tēvu.

Mana dzīve vairs nekad nebūs tāda kā agrāk.

Vīrieti, šķiet, ļoti smīdina mana reakcija. Viņš pat iešķībi pasmaida. – Tad redz kas man bija jāizdara, lai tu uz pāris mirkļiem apklustu. –

Es beidzot izraujos no ieilgušā šoka stāvokļa un viegli iedunkāju lielo runātāju. Mani pašu pārsteidz cik ātri ir mainījušās mūsu attiecības. Pirms ķīniešu uzbrukuma mēs knapi paciest viens otru varējām, bet tagad es jau uztveru vīrieti kā draugu. Ja tā padomā, man nebija daudz variantu – Dominiks mani izglāba jau divas reizes. Svešinieki to nedarītu.

- Es dažreiz tevi nesaprotu. – Ieminos. Šoreiz ir viņa kārta jautājoši mani uzlūkot. – Tas ir, 90% gadījumu es tevi nesaprotu, taču viens jautājums ir īpaši nesaprotams. –

Es iekšēji novaidos par saviem nesaliedētajiem vārdiem. Tagad vismaz kļūst skaidrs kādēļ domraksti vienmēr ir bijuši tāda problēma priekš manis.

- Tu nāc no Teitu klana. Cik es sapratu, tu nebiji Gabriela draugs, bet gan ienaidnieks. – Izdvešu, saņemot tukšu izteiksmi par atbildi. Vīrietis ne apstiprina, ne noraida manus vārdus. Pēkšņi galvā ataust notikumi, kuri dotajā brīdī liekas gadu desmitus seni – mana pamošanās pēc sitiena pa galvu. Gabriels runāja ar kādu pa telefonu. Bija skaidrs, ka cilvēkam otrā klausules galā bija mani jāsagaida lidostā. Mani māc pamatotas aizdomas, ka Gabriels nebija runājis ar Dominiku.

- Kas notika ar to cilvēku, kuram bija mani jāsagaida lidostā? – Jautāju, sirdij nervozi pukstot. Man ir aizdomas par nelaimīgā likteni, taču man ir bail tās teikt skaļi. Dominiks simts un vienu reizi bija skaidrojis, ka magi ir citādi – viņiem slepkavības nav nekas īpašs. Par to neliek cietumos, par to nenosoda, taču es neesmu mags. Varbūt asinis manās dzīslās atšķiras, bet es joprojām esmu cilvēks un slepkavība, manā izpratnē, ir šausmīgākais, uz ko ir spējīgs cilvēks.

- Viņš ir dzīvs, ja tu mēģini pajautāt to. – Dominiks attrauc. Krūtīs izplešas atvieglojuma vilnis. Es nepazinu to cilvēku, taču neviens nav pelnījis nāvi par to, ka vēlējās palīdzēt. – Es atņēmu viņa spējas un izdzēsu atmiņu par pēdējo diennakti. –

- Tu vari dzēst atmiņu? – Šokēti jautāju.

- Mana īpašā specialitāte ir mentālā maģija. Manas iespējas šajā nozarē ir krietni lielākas nekā citiem. – Dominiks paskaidro, it kā tas nebūtu nekas īpašs.

- Labi, pieņemsim. – Atstāju šo tematu novārtā, atgriezdamās pie sava galvenā jautājuma. Tas bija mani mocījis jau krietnu laiku, un es beidzot vēlos dzirdēt patiesu atbildi. – Tu mani atradi ar vienu mērķi – atņemt spējas. To teica tavs brālis un tu pats to apstiprināji. –

Vienlaicīgi ar runāšanu es studēju skolotāja sejas mīmiku. Tā saka priekšā, ka man ir taisnība. Viņš tik tiešām vēlējās atņemt manas spējas. Tieši šī iemesla dēļ vīrieti tik ļoti kaitināja mana spītēšanās un nespēja normalizēt maģijas plūdumu. Dīvainā kārtā tas mani nebiedē, man negribas aizsēsties tālāk. Es uzticos. Varbūt esmu muļķe. Varbūt, taču es uzticos savai intuīcijai.

- Ilgu laiku man neizdevās kontrolēt savu maģiju, es intuīcijas līmenī jutu, ka nedrīkstu to darīt. Bija skaidrs kādēļ tu neatņēmi maģiju tobrīd, taču tu to neizdarīji arī pēc ķīniešu uzbrukuma. Tu pats teici, ka maģijas plūdums kļuva stabils. –

Dominiks tikko manāmi sakniebj lūpas. Bez šaubām viņš zina uz ko šī saruna ved un tas viņam pavisam nepatīk.

- Tev bija simtiem iespēju atņemt manas spējas, tu to vari izdarīt joprojām. Jautājums – kāpēc tu to nedari? –

Skolotājs smagi izpūš gaisu no plaušām un pagriež galvu citā virzienā – tā, ka es nespēju saskatīt viņa seju. Nekā nebūs! Es piespiežu savu ķermeni piesvempties kājās, apiet pusapli apkārt Dominikam un apsēsties iepretim lotosa pozā, ignorējot to, ka sēžu uz smiltīm mitros džinsos. Man ir jāredz viņa seja, lai zinu, kad man tiek melots.

- Tu tik ļoti gribi, lai es atņemu tavu maģiju? – Skolotājs jautā, piepaceldams vienu uzaci. Kā cilvēki to dara? Es nesaprotu. Lai nu kā, es noignorēju jautājumu un turpinu uz viņu uzkrītoši blenzt, gaidot atbildi uz jautājumu. Maga zeltainās acis nervozi skraidelē apkārt. Šī ir pirmā reize, kad vīrietis manā klātbūtnē nervozē, un tas man sagādā savdabīgu prieku. Man patīk mulsināt cilvēkus, it īpaši tādus kā Dominiks.

- Es biju līdzīgā situācijā. – Vīrietis izdveš, skatienam beidzot klejot apkārt. – Es biju mazliet jaunāks par tevi. Manas spējas vienmēr bija galvas tiesu lielākas nekā citiem bērniem klanā un daudziem tas nepatika. Teiti ir ļoti stingri attiecībā uz likumiem, to pārkāpšana ir līdzvērtīga nāves spriedumam. Īpaša uzmanība tika veltīta likumam ar nosaukumu “18”. Tas ir zināms visiem eksistējošajiem klaniem. Mēs nedrīkstam atņemt spējas personām, kuras nav sasniegušas pilngadību. Cilvēkus, kuri to izdara, uzskata par zemākās šķiras būtnēm, ģļēvuļiem, kuri uzbrūk vājākajiem. Citi klani mēdza pārkāpt šo likumu, bet ne Teiti. Es vienmēr jutos pasargāts, jo zināju, ka neviens man neko nenodarīs. –

Dominika acīs spīd saule, padarot tās līdzīgas diviem zelta gabaliņiem, kuras ne uz brīdi nenovēršas no manis. Dīvainā kārtā mani tas ne uz mirkli nemulsina.

- 16 gadu vecumā man uzbruka. Vairums no viņiem bija bērni, taču bija arī pāris pieaugušie. Lai cik spēcīgs es nebūtu, es nevarēju mēroties spēkiem ar viņiem. Tā bija pirmā reize, kad kāds uzdrošinājās pārkāpt likumu. Uzbrucēji plānoja atņemt manas spējas. Es zināju, ka ar to viss neaprobežosies. Šie magi pārkāpa svētāko likumu, viņi nevarēja atļauties lieciniekus. Viņi nevarēja atstāt mani dzīvajos. Es biju viens un neaizsargāts pret veselu čupu magu, tāpat kā tu tagad. Mani izglāba un palīdzēja aizbēgt no klana, es sāku ceļot pa pasauli un atņemt spējas citiem, lai vairs nekad nebūtu gadījumu, kad esmu vārgāks par citiem. –

Man gribas kaut ko pateikt, atbalstīt Dominiku, taču neviens piemērots vārds galvā nenāk. Es uzaugu salīdzinoši mierīgā apkārtnē, man nekad nebija jābaidās par sevi. Manā bērnībā viss bija atkarīgs no fiziskā spēka un spējas aizsargāt sevi. Ne viena, ne otra man netrūka. Maģijas pasaule ir pavisam citāda. Tā ir visīstākās “Bada spēles”.

- Kad es sadzirdēju par tevi, es nodomāju :”O, tas būs viegls mērķis. Tāds maģijas daudzums padarīs mani neuzveicamu”. Pēc iepazīšanās es saskatīju līdzības mūsu stāstos un nolēmu palīdzēt. -

Tā pati intuīcija saka priekšā, ka Dominiks kaut ko noklusē, taču es neņemos viņu intervēt tālāk. Pēdējās stundas laikā es uzzināju par savu skolotāju vairāk nekā vesela mēneša laikā. Un man tas patīk. Man patīk iepazīt viņa cilvēcisko pusi, patīk runāt ar viņu kā ar īstu personu, ne stingru, mūžīgi neapmierinātu skolotāju. Mani tas interesē, it kā viņš būtu puzle, kura gabaliņu pa gabaliņam saliekas vienā lielā bildē. Tajā joprojām paliek tukšumi, piemēram, kāpēc no visiem variantiem izvēlējās tieši Dominiku? Cik nu ļāva noprast Džonatans, viņu klanā Dominika ģimene ir augstā stāvoklī, gandrīz vai tāpat kā karaliskā ģimene Anglijā. Dominiks ir vecākais dēls. Kāpēc uzbrukt tieši viņam? Kāpēc vīrietim ir tik sliktas attiecības ar ģimeni? Vecākie dēli parasti ir tie, kas pārņem vadību pēc tēva. Tad ko mantinieks dara šeit, šajās smiltīs? Tomēr es nejautāju. Šodien viņš jau tā ir atklājis vairāk nekā būtu izdarījis iepriekš.

Visas sarunas laikā mūsu acu kontakts nepārtrūka ne uz sekundi. Arī tagad mēs veramies viens otrā, īsti nevēlēdamies izmantot vārdus, lai sarunātos. Apjausma, ka Dominiks mani aizsargā, lai arī var bez īpašas piepūles padarīt sevi par spēcīgāko magu pasaulē, silda sirdi. Lai arī viņš ne reizi bija stāstījis par to, cik bezjūtīgi radījumi ir magi, man ir grūti domāt par vīrieti pašu kā par vienu no viņiem.

Dominiks samirkšķina acis un klusi noskremšļojas. Šajā pašā brīdī es saprotu, ka šis mirklis ir beidzies. Vīrietis jau atkal sāk būvēt sienu. Tā turēs mani tālāk, neļaujot pietuvoties.

Mags pieceļas kājās, neveiksmīgi cenzdamies nokratīt smiltis no slapjā apģērba. Vasaras laikā būtu nepieciešamas vien pāris minūtes, lai tas izžūtu, taču oktobris ir pavisam cita lieta. Ir silts, bet ne karsts. – Tu zini sava tēva atrašanās vietu? Izskatās, ka mums būs nepieciešama māja, kur kādu laiciņu uzkavēties, pirms izdomāsim plānu. –

Apglabādama pēdējās cerības uz atklātu sarunu ar Dominiku, es sekoju piemēram un pieceļos kājās.

- Ja pēdējo 7 gadu laiku tēvs nav iegādājies jaunu māju, tad es zinu aptuvenu ceļu.– Nedroši nosaku. Tēvs ir sentimentāls, ar man zināmo māju viņu vieno ne mazums kopīgu atmiņu. Ir grūti noticēt, ka viņš būtu to pārdevis, taču es nevaru būt droša. Kopš šķiršanās mamma nebija bildusi ne vārda par viņa dzīvi Izraēlā.

- Aptuvenu? – Dominiks pārjautā. – Džozefīne, mums šobrīd nenāktu par labu apmaldīties. –

- Cik var saukt mani par Džozefīni!? – Aizkaitināti jautāju, pilnīgi noignorējot pārējos vārdus. – Tu lieliski zini, ka tas nav mans vārds! –

Viņš nosmīn! Ķēms!

- Tu pati teici, ka tā tevi sauc. –

- Es ne... – Vārdi apraujas. Viņš negrib dzirdēt attaisnojumus, viņu vienkārši uzjautrina manas dusmas. Vismaz kaut kas kopīgs mums abiem.

Neteicis ne vārda, Dominiks sāk soļot prom. Brīdi es nekustos, atgādinot sev, ka nav iemesla “barot” vīrieti ar savām dusmām. Kad paškontrole tiek atgūta, es uzdrošinos viņam tomēr sekot.

- Es gribēšu redzēt tēva sejas izteiksmi, kad viņš mūs ieraudzīs. – Nosaku, panākdama ātrsoļotāju. – Viņš nav redzējis mani 7 gadus, un te nu es ierodos visa izmirkusi, bez dokumentiem, bagāžas un iepriekšēja brīdinājuma. –

Man nākas pašai nosmīnēt par situācijas komiskumu.

- Jums ir labas attiecības? – Dominiks jautā, uzmanīgi kāpdams lejā no kalniņa. Es jau atkal piespiežu sevi novērsties no viņa puscaurspīdīgā krekla, lai viņš nenodomātu, ka esmu kaut kāds maniaks. Maniaku manā dzīvē ir pietiekami, man nav ne mazākās vēlmes kļūt par vienu no viņiem.

- Nuuu... – Es nedoši iesāku. Kā vispār var raksturot attiecības ar cilvēku, kuru neesi redzējis gadiem? – Kopš vecāku šķiršanās viņš aizbrauca dzīvot uz Izraēlu, un mamma aprāva jebkādus kontaktus, lika pat nomainīt numurus. Dažreiz es saņēmu dzimšanas dienas apsveikumus pa pastu. Viņš gaida, kad man paliks 18, lai es varētu patstāvīgi lidot. Mamma nekad nedotu apstiprinājumu tam. –

Uz lūpām parādās muļķīgs smīns, atceroties kartiņu, kuru viņš man atsūtīja uz septiņpadsmito dzimšanas dienu. Uz tās bija attēlots vīrietis ar lielu torti rokās un tik daudz svecēm, ka tās saskaitīt būtu neiespējami. Zem zīmējuma bija uzraksts “Es vēlējos tev nopirkt torti, bet sapratu, ka nevaru atļauties tādu sveču daudzumu”. Tēvs vienmēr smējās par manām bailēm palikt vecai. Tagad tas vairs nav tik izteikti, bet bērnībā es teicu, ka 20 gadi ir jau vecumdienas. Ironiski, tagad man nenāksies satraukties par vecumu vēl labu laiku. Paldies, Gabriel!

Neskatoties uz minimālo saskarsmi, mūsu starpā nekad nav bijis īpaša naida. Mamma bija tā, kura vēlējās apraut visus kontaktus. Man bija vienkārši vienalga. Mans tēvs ir labs cilvēks, bet uzturēt īpašu draudzību tādā attālumā ir pārāk grūti, lai es sevi piepūlētu.

- Viņš taču mūs pieņems, vai ne? – Dominiks jautā, beidzot sasniegdams apakšu. Es nopūšos, vērodama to gabalu, kurš man ir jāmero.

- Jā. Mans tēvs ir foršs vecis. – Nosaku bez īpašām šaubām. Mūsu ģimenē mamma vienmēr bija “sliktais policists” un tētis “labais policists”.

Negaidīti es zaudēju līdzsvaru nestabilo smilšu dēļ un ar vienu “graciozu” kustību nosvempjos uz pakaļas, noslīdot vēl pāris metru uz leju. Dominiks sakrusto rokas un uzlūko mani ar ļoti daiļrunīgu skatienu. Es nobolu acis un pieceļos kājās, pārvarot atlikušo gabalu bez jauniem piedzīvojumiem. Būtu varējis palīdzēt, angļu džentlmenis saucas!

- Klusē. Vienkārši klusē. – Nosaku, paiedama vīrietim garām.

 Autors: Believe In Magic Svešs mantojums | 29
0
60

Citi šī autora raksti:

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [3]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
SAMSS avatars
Medaļa KārumnieksMedaļa Zoles 3000 spelesMedaļa Zoles 3000 speles
  SAMSS 03.09.17 17:06
 
0
0

  

Juris1604 avatars
Medaļa Misija izpildītaMedaļa NastijsMedaļa Dienas doma
  Juris1604 09.09.17 22:16
 
0
0

      

9K116 avatars
Medaļa NostradamsMedaļa Dienas domaMedaļa Rainis
  9K116 11.09.17 11:16
 
0
0

Turpinu lasīt.