Goda vārds, neviens cilvēks šajā pasaulē nav spējīgs radīt manī tik spēcīgas bailes. Atliek man sadzirdēt Džonatana balsi, kā iepriekš salīdznoši mierīgā sirds sāk skriet sprintu, elpa apraujas, un es tik tikko jūtu kā speru soli atpakaļ, cenšoties atbīdīties tālāk no ieejas. Džonatans, ja tā padomā, nekad nav man kaut ko nodarījis, bet, tajā pašā laikā, es baidos no viņa vairāk nekā no krieviem, kuri toreiz mani gandrīz nogalināja. Nav nekas briesmīgāks par gudru pretinieku. Lai cik ļoti man negribētos to atzīt, Džonatans saprot kā darbojas cilvēku smadzenes, viņš zina manas stiprās un vājās vietas. Un, kas ir vistrakāk, viņam tas patīk. Es viņam patīku.
- Nestrīdies ar viņu. – Ķīnietis brīdinoši nočukst, kā zinādams, ka es mierīgi nesēdēšu. Viņam gan būtu pašam jāsaprot, ka nekādi vārdi mani neapstādinās, un es jau nu nebūšu tā, kas mierīgi klausīsies Džonatanā. Situācijās, kad man ir bail, kā šobrīd, es reaģēju ar aizsardzību – sarkasmu, ironiju, izsmieklu. Tas gan nenozīmē, ka es esmu mierīga. Nē, līdz tam ir tālu. Liekas, vēl mazliet, un sirds izlēks ārā pa muti.
Sasodīts, Talija, kur tu iepinies?!
Teju neapzināti es atkāpjos līdz par sienai un atspiežos ar muguru pret to, soļiem aizvien tuvojoties. Ķīnietis paliek savā vietā, mierīgu, bet vienlaicīgi ieinteresētu skatienu veroties uz tuvojošos apveidu. Šķiet, viņam šī ir vien spēle. Man šāds miers lieti noderētu, jo šobrīd man ir sajuta, ka viss ķermeis trīc, un es nespēju pat stabili nostāvēt.
Un tad es viņu ieraugu. Man jau pazīstamais, slaikais apveids atklājas skatienam. Viņš ir tieši tāds pats, kā pēdējā tikšanās reizēs – gara auguma, cēlu stāju, ieveidotiem matiem un dārgu uzvalku. Acis ir tikpat pretīgi pelēkas, nedzīvas, bet tajā pašā laikā es spēju tajās lasīt pārākuma sajūtu, pašpārliecinātību, kā jau vienmēr.
Vīrietis apstājas pie restēm, uzlūkojot mani ar vieglu uzjautrinājumu. Super, Talij, tagad tev nāksies runāt ar to lopu, jo tu pati biji tik muļķa, lai teleportētos šurp. Ģeniāli.
Es sakrustoju rokas uz krūtīm un piepaceļu vienu uzaci, kā atbildot viņa skatienam. Jā, es zinu, ka esmu pamatīgā ķezā, bet es jau nu nebūšu tā, kas dos par to zināt. Ar Džonatanu nedrīkst atslābt, ir ar visu savu uzvedību jārāda sava nepiekāpība.
- Tev izdevās nokaitināt Damianu tik lielā mērā, lai viņš tevi te iespundētu? – Džonatans jautā, acīmredzot esot pacilātā garastāvoklī. Kad es neatbildu, viņš īsi pamāj savam sargam, lai viņš atver durvis. Acumirklī visas manas muskuļu šūnas saspringt, meklējot jebkuru izdevību, lai izmuktu.
Dominiks ne reizi vien bija uzsvēris, ka Teiti ir fiziski vāji. Diemžēl, te mans pārākums arī beidzas. Ar viņu ir arī sargi, kuri pilnīgi noteikti tiktu galā ar pūciņas vieglu meiteni. Pat Džonatans to spētu.
Tajā laikā, kad es domāju, Džonatans, jau ieiet kamerā kopā ar vienu no sargiem, un durvis aizveras. Nav labi. Viss notiekošais pilnīgi noteikti ir ārpus manas komforta zonas. Jau tagad, kad vīrietis ir vairāku metru attālumā, es jūtu klaustrofobiju zogamies klāt. Viņš ir pārāk tuvu.
Kā sadzirdējis manas domas, Džonatans lēniem, gracioziem soļiem pienāk man tuvāk, vienlaicīgi nekaunīgi blenžot man tieši acīs. Es, kā jau es, spītīgi lūkojos pretī, lai arī manī nav spēcīgākas vēlmes kā novērsties un pazust tālēs zilajās.
- Tātad...? – Viņš jautā, apstājoties burtiski soļa attālumā. Es jau atkal klusēju, vien izaicinoši lūkojoties viņam acīs (lai to izdarītu, man ir pieklājīgi jāpaceļ galva uz augšu, bet es cenšos neļaut augumu atšķirībai ietekmēt savu nostāju).
- Es, protams, nešaubos, ka tu esi spējīga viņu nokaitināt, iespējams, tev vienīgajai uz šīs planētas tas ir pa spēkam. – Vīrietis turpina, lūpām joprojām esot atieztām tajā kaitinošajā smīniņā.
– Bet es zinu savu brāli. Ja kāda lellīte viņu ieinteresē... – Džonatans krietni klusāk izdveš, aukstajiem pirkstiem negaidīti satverot manu zodu. – Tad viņš ar to nedalīsies.
Ja iepriekš es biju centusies būt mierīga, centos izrādīt savu nostāju tikai ar acu palīdzību, tad šoreiz nostrādā instinkti – es no visa spēka atgrūžu vīrieti no sevis, dusmu koncentrācijai strauji pieaugot. Man ir pilnīgi vienaldzīgs viņa statuss – viņš lieliski zina, ka paša brālis ir attiecībās ar mani. Tad kāda velna pēc viņš man pieskaras? Kāpēc viņš tā uzvedas? Manas “cilvēcīgās” smadzenes gluži vienkārši nespēj un negrib to saprast.
Lai arī es biju ielikusi grūdienā visu spēku, Džonatans vien pakāpjas uz atpakaļu, izdvešot uzjautrinātu smiekliņu. Mērglis.
- Tu esi sev uzticīga. – Viņš izdveš. – Spītīga kā allaž.
Es nebilstu ne vārda, vien vērojot jauno Teitu vadoni ar brīdinošu skatienu. Sirds joņo kā traka. Ja godīgi, tā es arī jūtos – traka. It kā viss notiekošais būtu vien pašas slimā fantāzija. Varbūt īstenībā es šobrīd guļu virtuvē uz grīdas, paģībusi, bet šī ir vien halucinācija?
- Zini, es diezgan ilgu laiku biju drošs, ka Damians jūs abus teleportēja uz Izraēlu. Es domāju, ka viņš bija slepus attīstījis savas Salvadora dotības. Tagad es saprotu, ka biju kļūdījies. – Viņš izdveš, vērojot mani ar nenogurstoši ciešu skatienu. – Es domāju, ka to izdarīji tu. Tu to izdarīji tad un tu to izdarīji tagad. Vēl jo vairāk, nejauši.
Kā? Kā viņš pamanījās to saprast tik īsā laika posmā? Es biju domājusi, ka pašas klusēšana līdzēs, viņš nesapratīs. Naivi.
Brīdi mēs abi vien lūkojamies viens otram acīs, kā cenšoties izlasīt atbildes. Viņš to izdara ātrāk, jo ziņkārību nomaina pašpārliecinātība. Džonatans atrada apstiprinājumu saviem vārdiem.
- Šobrīd man nesagādātu nekādas grūtības atņemt tavas spējas. – Teits turpina runāt, it kā mana klusēšana viņu nekādā mērā neskartu. – Jā, tas būtu viegli... Bet garlaicīgi. Daudz jautrāk būtu padarīt tevi par šī klana karalieni.
- Ne jautrāk par tevis iekaustīšanu. – Nikni atcērtu, lai arī pati apzinos, cik smieklīgi tas skan. Šobrīd es atrodos tik neizdevīgā pozīcijā, cik tas vispār ir iespējams, ja neteikt vairāk. Jebkurš cits cilvēks būtu pateicies, ka Džonatana plānos neietilpst viņa nāve.
Acīmredzot arī Teits novērtē manu humora izjūtu, jo lūpu kaktiņi manāmi piepaceļas, acīs esot lasāmam slikti slēptam izsmiekliem, it kā es būtu trīsgadnieks, kurš draud pieaugušajam.
- Bet... – Viņš turpina, atkal sperot soli pārlieku tuvu man. Es nekustos, sakrustojot rokas uz krūtīm kā savdabīgu barjeru. – Labāk es sazināšos ar savu mīļo brālīti un iepriecināšu viņu. Nevaru vien sagaidīt, lai redzētu, kā viņš norij savu lepnumu, lai sēstos pie viena galda ar mani.
Pietrūka pavisam mazliet, lai es sarautos no šiem vārdiem. Dominiks... No domas par to, kā viņš saņem zvanu, man gribas sākt raudāt. Kāpēc es esmu tāda idiote?
- Nu, nu, nesatraucies. – Viņš izdveš, kā uztvēris manas emocijas, lai arī biju tās cītīgi slēpusi. – Es būšu maigs. Mēs taču abi zinām, ka tas salauzīs viņa tik ilgi slēpto sirdi.
Pēc tā viņš strauji atkāpjas, vienlaicīgi laupot un dodot man gaisu. Viņa vārdi izsit visu gaisu no plaušām, bet tajā pašā laikā viņa atkāpšānās beidzot atjauno manu komforta zonu, līdz ar to arī spēju elpot. Es tik vien spēju kā vērot viņu aizejam.
... sasodīts!
