* Dominika skatapunkts *
Te nu viņš uzrodas manā priekšā. Es vairs pat nespēju atsaukt atmiņā brīdī, kad esam atradušies vienā telpā pēdējo reizi. Tā liekas tāla, tāla pagātne. Tā, kuru es vairs nevēlos atcerēties.
Taču tieši šajā brīdī man nākas atcerēties savus bērnības gadus. Man nākas atcerēties visas tās reizes, kad tiku ignorēts, kad mani ienīda paša klanā vien par to, ka nebiju likumīgi dzimis. Man nākas atcerēties neskaitāmās reizes, kad pārnācu mājās ar zilumiem un asiņainām brūcēm, taču neviens nelikās par to ne zinis, pat tēvs nē.
Lai cik ļoti pieaudzis nebūtu, lai cik ļoti necenstos dzīvot tagadnē, šīs atmiņas ir dzīvas, un es joprojām jūtu to mazo puiku sevī, kas jūtas vientuļš. Tieši šīs domas man ir nepieciešamas, jo neesmu drošs, ka būšu spējīgs izdarīt to, kas jāizdara, ja nesakopošu savas iekšējās dusmas.
Tagad tas liekas krietni vieglāk izdarāmi.
Kas notiek slepkavas galvā sekundi pirms liktenīgā soļa?
Nekas. Vismaz manā ne. Jau sen ir pagājuši tie laiki, kad mani uztrauc pretinieka dzīvība. Nē, tā jau vairāk kā desmitgadi nenes manās acīs nekādu vērtību. Ja es šaubītos katru reizi, kad kāds mags nolemj man uzbrukt, es jau sen būtu miris. Izteiciens “izdzīvo stiprākais” manās acīs ir guvis burtisku nozīmi. Man gluži vienkārši ir vienalga.
Vismaz tā tas bija līdz šim brīdim.
Sasodīts.
Talijas vārdos bija daļa taisnības. Lai arī es biju pārliecināts, ka tajā nebūs nekas grūts, manā apziņā paskrien vairākas nodevīgas nedrošības dzirkstis.
Tas gan nenozīmē, ka tas ko maina.
Izsīkušā maģija izslēdz visas jau iepriekš izmantotās iespējas, ātri vien pieskaitot mani pie parasto mirstīgo aprindām. Nākas pieturēties pie cilvēku izmantotajām metodēm.
Manas acis sastopas ar tēva. Jau atkal. Es tik tikko jūtu saikni ar šo cilvēku. Tā ir vāra, nožēlojama.
- Ko tu gaidi, Damian? – Viņa balss pārtrauc zāles klusumu. Es viegli saraucu pieri, vērojot pazīstamo apveidu. Jau atkal. Kādēļ viņš izstaro tādu enerģiju, it kā viņš jau zinātu, ko vēlos izdarīt?
Katrā ziņā es netaisos to pārbaudīt.
Lēniem, nesteidzīgiem soļiem es piesoļoju pie vīrieša, vienlaicīgi, citiem nemanot, pārslīdot ar pirkstu pār pie jostas piesprausto nazi. Tēvs skatās man tieši acīs, ne uz sekundi nenovēršoties. Nedzīvās acis ir liegtas jebkādu tēvišķu jūtu.
- Tu uzsūtīji Salvadoriem savu klanu. – Izdvešu. – Tu oficiāli uzsāki karu.
Atbilde neseko. Nav jau tā, ka to gaidīju. Es tāpat redzu apstiprinājumu saviem vārdiem viņa sejā.
- Karu, kuram par iemeslu kalpoja tava varas kāre... – Turpinu, šoreiz gan nebūdams īsti pārliecināts. Mans tēvs nav no tiem, kam patīk kāpt ārā no savas komforta zonas. Viņš baidās no pārmaiņām.
- Vai arī... – Turpinu, nenolaizdams acis no viņa. Esmu pārāk vārgs, lai pielietotu mentālo maģiju, tādēļ nākas iztikt ar paša acīm. – Vai arī tu centies iznīcināt klanu, kurš uzdzina ēnu tavai autoritātei.
Žoklis tik tikko manāmi noraustās. Esmu trāpījis mērķī vai vismaz esmu tuvu tam.
- Ak, jā, kā gan es par to neiedomājos? 33 gadus atpakaļ tev sanāca nejauši saskrieties ar kādu Salvadoru sievieti, ko? – Jautāju, jūtot kā ierastā paškontrole sašūpojas, vietā stajoties dusmām. – Varu derēt, ka klans ļoti neatbalstīja ārlaulību un svešzemju bērnu. Aj, aj, pašam karalim ir piedzimis bastards. Kādu piemēru tu rādi, tēvs?
Klusums. Jau atkal.
- Vai tādēļ visu manu dzīvi tu mani ienīdi?
Ja uz grīdas nokristu adata, to sadzidētu ik viens. Henrija sejā nepakustās ne vaibsts.
Tas mani sadusmo. Es visu savu sasodīto dzīvi biji vēlējies zināt atbildi uz vienu jautājumu – kāpēc tēvs mani tā ienīst!? Acīmredzot pat tagad man nav iespējas uzzināt taisnību. Vai tik tiešām pie visa ir vainīgs muļķīgs nacionālisms?!
Pirms es pats saprotu, ko daru, es izrauju nazi no jostas un ar vienu asu, spēcīgu kustību iegrūžu to tēvam krūtīs, pār viņa lūpām izraujoties aprautai ieelpai. Cilvēki apkārt šokēti atsprāgst uz atpakaļu, sievietes sāk kliegt, bērni – raudāt. Bet man jau ir vienalga.
Es turpinu vērties tēva gaišajās acīs, vienlaicīgi nolaižot ķermeni un ledus aukstās grīdas. Nu jau ir vienalga par perfektajiem matiem un apģērbu.
Vīrieša lūpas tikko manāmi sakustas, pār tām nāk neskaidrs šļupsts, no kura es izšķiru tikai vienu vārdu. Uzreiz pēc tā asins tērcīte notek gar mutes kaktiņu, bet man ir vienalga. Tas vārds... Es to nesaprotu.
“Piepildījās”.
- Kas piepildījās? – Mulsi pārjautāju, sakratot viņa ķermeni. Mirstošā acis jau ir puspievērtas, ļaujot noprast, ka viņš ir tuvs savai nāvei. Lai cik bezjūtīgi tas nebūtu, šajā brīdī mani tas neuztrauc.
- Li pareģoj...
Tad vārdi apraujas. Es zinu, ka tēvs vēl nav miris, taču arī pie samaņas viņš vairs nav. Vīrieša laiks ir pienācis.
Li pareģojums...
Zobratiņi manā galvā sāk griezties, cenšoties salikt kopainu.
Kad tas izdodas...
Es rodu atbildi uz jautājumu, kurš bija mocījis mani visu dzīvi.
