Pirmais, ko es sajūtu, ir aukstums. Decembrī pat Brazīlijas naktis kļūst pavēsas, bet to nevar pat salīdzināt ar šeit esošo. Pēc idejas man nebūtu jājūt temperatūra, bet šis nav parasts sapnis. Šajā īsajā maga būšanas periodā esmu sapratusi tik daudz, lai vairs nebrīnītos par tamlīdzīgām lietām.
Sapnim vajag pāris sekundes, lai izveidotos līdz galam, bet, kad tas notiek, es attopos koridorā bez logiem vai jebkādu izeju uz ārpasauli. Te ir vien garš koridors, kura labajā pusē stiepjas cietuma kameru rindas, bet aiz muguras ir kāpnes, kuras ved uz durvīm.
Es speru nedrošu soli uz priekšu, vērojot apkārtni. Te valda tik caururbjošs klusums, ka es baidos kustēties, es dzirdu tikai pašas mežonīgo sirdi. Loģiskā prāta puse saprot, ka šī ir vien vīzija, es neesmu spējīga šeit ko mainīt, mani neviens neredz un nedzird, tomēr satraukumu šīs domas nemazina. Galvā griežas viens un tas pats jautājums – kāpēc esmu te? Vai tā ir zīme, ka ar Dominiku viss ir slikti?
Es sāku nedroši kāpties aizvien tālāk un tālāk, katru reizi elpai ķeroties kaklā. Vairums kameru ir tukšu, bet tajās, kur kāds tomēr guļ, ir skati, kuriem internetā paraksti iepriekš uzliek brīdinājumus par saturu. Cilvēki guļ paši savu asiņu peļķēs, bezsamaņā.
Līdz ar katru soli es nonāku aizvien tuvāk koridora galam, taču nekur nespēju saskatīt pazīstamo apveidu. Vai es būtu kļūdījusies?
Pēdējā kamera.
Tieši tur es ieraugu pazīstamo, bet tik izmainīto apveidu.
Dominiks sēž uz grīdas, platajai mugurai balstoties pret sienu. Zeltainās acis truli veras grīdā, it kā to nemaz neredzētu. Bet tas nav sliktākais. Visur, kur vien sniedzas mans skatiens, ir redzamas asiņu pēdas. Es nekad nebūtu domājusi, ka magu zeltainās acis var atstāt uz mani tādu pašu iespaidu kā cilvēku, es vienmēr uzskatīju, ka mūsu asiņu krāsa padara visu notiekošo... mazāk reālu, bet acīmredzot kļūdījos. Asinis ir visur. Viņš bija uzvilcis parastu, melnu kreklu, kurš izteiksmīgi izcēla muskuļus, bet tagad tas ir sagraizīts gabalos un atspīd zeltains vietās, kur ir iesūkušās asinis. Mati krīt priekšā sejai, taču ar to nepietiek, lai noslēptu notikušo. Visu kreiso sejas pusi klāj iespaidīga izmēra griezums, dziļš griezums, no zoda lejup pil asinis. Dominiks neizrāda nekādas emocijas, bet manī to ir tik daudz, ka pietiktu abiem. Viņš izskatās šausmīgi. Ja viņiem ir izdevies noķert Dominiku...
Iepriekš šeit bija valdījis apdullinošs klusums, nebija dzirdama ne ieelpa, tādēļ straujā metāla durvju atvēršanās mani pārbiedē, liekot atlēkt teju metru atpakaļ. Manā virzienā nāk trīs cilvēki.
Skatiens nevērīgi pārslīd pāri diviem priekšā ejošajiem sargiem, es viņus nezinu, bet tālāk...
Goda vārds, ja man tagad pieslēgtu kardiogrāfu, ārsti padomātu, ka man ir sirdslēkme. Es šaubos, ka sirds tīri fizioloģiski ir spējīga sisties vēl ātrāk. Šurp nāk tas vienīgais cilvēks pasaulē, kuram ir izdevies mani iebiedēt ar savu izskatu vien. Džonatans.
Viņš nekad nav man nodarījis ko šausmīgu (ja neskaita spēju atņemšanu), viņš nekad nav man sitis vai fiziski aizskāris. Magam tas nav nepieciešams. Viņš izcili jūt pretinieku, zina viņa vājās vietas. Par spīti visiem apgalvojumiem, gudrs pretinieks vienmēr ir bīstamāks par spēcīgu. Tieši tas mani tik ļoti biedē.
Lai arī zinu, ka sapnī tas neko nemaina, es pakāpjos atpakaļ, piespiežoties ar augumu ledaini aukstajai sienai. Priekšā ejošie sargi atver durvis un pirmām kārtām izlaiž tām cauri Džonatanu. Vīrietis nevelta viņiem ne skatienu, it kā viņi būtu tikpat neredzami kā es. Garais, slaikais augums nostājas priekšā Dominikam ar neslēptu pārākuma sajūtu stājā. Saltās acis uzvaroši nopēta savu brāli. Mans mags nepakustas ne par centimetru. Iestājas klusums.
Lai arī tas ir pēdējais, ko man gribētos darīt, es piespiežu sevi pabīdīties tuvāk kamerai. Mana roka viegli aizskar restes, sajūt to aukstumu, tomēr iziet cauri, it kā es būtu vien spoks. Tas dod man iespēju pabīdīties vēl tuvāk, paliekot drošā attālumā no Džonatana. Goda vārds, neviens cilvēks nav spējis mani iebiedēt tik ļoti, cik viņš un tieši par to es sevi visvairāk nīstu. Džonatans ir spēcīgs vien savos draudos, viņš daudz runā, bet dara krietni mazāk. Kāpēc tad es turpinu baidīties un justies kā stūrī iedzīts dzīvnieks?
Ja es šobrīd atrastos Dominika vietā... viņam pat nebūtu mani jānogalina, es pati no bailēm atstieptu kājas. Dominiks... ir Dominiks. Viņš paliek tikpat mierīgs kā sekundi atpakaļ. Skaistās, bet tik tukšās acis truli veras uz Džonatana pulētajiem apaviem.
- Es tā skatos, ka kopš manas aizbraukšanas tu neesi mainījis apavus. – Mans mags pēkšņi ierunājas, liekot no pārsteiguma notrīcēt. Dominiks paceļ savu skatienu pret brāli, pirmo reizi ieskatoties viņa sejā.
Es nespēju neievērot līdzību. Jā, abiem ir dažādas mātes, abi ir pilnīgi atšķirīgi, bet sejas izteiksmes... Tās ir pārsteidzoši līdzīgas, tajās ir jaušama karaliskajām ģimenēm raksturīgā augstprātība. Pēkšņi es aizmirstu, ka atrodos cietuma kamerā, es redzu vien divus vīriešus, kuri bez šaubām nāk no augstas un cienītas dzimtas.
Džonatana lūpās iezogas viegls, nicinošs smīns.
– Atlika man aizbraukt no pilsētas, kā mans dārgais brālītis ieradās mani apciemot. – Viņš saldā tonī izdveš. Dominika sejā nepakustas ne vaibsts. – Vai drīkstu uzzināt ar ko esmu izpelnījies tādu godu?
Es gaidīju, ka vīrietis neatbildēs, viņš nekad neatbild uz provokācijām,bet viņš mani pārsteidz. Viņš atbild.
- Tuvojas Ziemassvētki, tie ir ģimenes svētki. – Viņš atbild, vēl vairāk mani apmulsinot. Vai starp visām iegūtajām traumām būtu arī sitiens pa galvu?
- Šeit nav tavas ģimenes, Dam. – Džonatans izdveš. Man atliek vien nobrīnīties kā Dominiks spēj saglabāt tik vienaldzīgu sejas izteiksmi, ņemot vērā, ka viņš guļ uz zemes pats savās asinīs, bet brālis stalti stāv viņa priekšā ar tik augstprātīgu izteiksmi, it kā viņš būtu visas pasaules valdnieks.
Dominiks viegli pasmaida. – Ak, jā, laikam nu būšu aizmirsis tevi pabrīdināt par savām laulībām. Es, protams, neaicināšu tevi uz kāzām, bet vienkārši gribu tevi informēt, ka uzbrukums Salvadoriem ir bezjēdzīgs, ja tavs mērķis ir pataisīt Taliju par savu līgavu. Varu derēt, ka tas bija viens no taviem galvenajiem motīviem.
Brāļa sejas izteiksme ir netulkojama, bet man šķiet, ka manu tajā slikti slēptu aizkaitinājumu. Viņš ar vienu elegantu kustību notupjas, lai būtu vienā līmenī ar Dominiku. Es kārtējo reizi nobrīnos cik graciozi vīrietis pamanās sevi parādīt, par spīti garajam augumam.
- Līgava nav sieva, vai ne? – Viņš ķircinoši jautā, liekot man sajust pēkšņu dusmu pavedienu. Pastāv krietni lielāka iespēja, ka es viņam iebliezīšu pa galvu.
- Ak, šķiet, ka tu vēl īsti nezini Taliju. – Dominiks izdveš, pašpārliecinātu izteiksmi veroties pretiniekā. – Ja tu viņai pieiesi par tuvu, viņa tev iedos pa galvu, par to nešaubies. Nav pat vērts sapņot par ko citu.
Es nespēju novaldīt smaidu. Dominiks pilnīgi noteikti mani ir izcili iepazinis.
- Es gan nebūtu tik pārliecināts. – Džonatans atcērt. Sejas izteiksme saka priekšā, ka viņam ir kāds dūzis kabatā. – Talija ir meitene ar raksturu, bet raksturs pazūd, kad runa iet par līdzcilvēku dzīvību. Tajā laikā, kad tu mētājies smiltīs viesnīcas teritorijā un miri no indes savā ķermenī, mēs ar Taliju ļoti jautri pavadījām laiku. Varu derēt, ka šis triks nostrādās atkārtoti. Varu vien iedomāties uz ko ir spējīga tāda sieviete kā Talija, kad ierauga savu mīļoto tamlīdzīgā paskatā.
Uzreiz pēc tā Džonatans atvēzējas un dūre ietriecas Dominikam vēderā, liekot saliekties čokurā un bez skaņas nokrist uz grīdas. Zobi ir cieši sakosti, lai pār lūpām nenāktu ne skaņa.
- Kur tad zudusi tava izslavētā vara, Damian? Kad kamera bloķē spējas ir mazliet grūtāk palikt tikpat bezbailīgam, ko? – Džonatans pusčukstus nošņāc. Mans mags vairākas reizes ieelpo un izelpo, tad sakniebj lūpas un piespiež sevi pieslieties atpakaļ sēdus. Es redzu cik lielas sāpes tas viņam sagādā un tas iznīcina arī mani pašu, manī nav lielākas vēlmes kā iebliezt Džonatanam un savākt savu magu pie sevis.
- Tev taisnība. – Dominiks starp saspringtām ieelpām izdveš. - Talijai ir raksturs. Viņa sevi ciena pietiekamā mērā, lai labprātīgi nekad tev nepietuvotos.
Džonatans viegli nosmīn. – Mūsu brāļu sarunās vienmēr ir ļoti saturiskas, bet šoreiz man tam nav laika. Esmu drošs, ka esi noguris no būšanas spēcīgāko magu trijnieka. Ļauj tevi atbildēt no šīs nastas.
Abiem sargiem tiek galvas mājiens un viņi bez vārda runas piesoļo pie Dominika, satverot viņu aiz rokām. Ar vienu strauju kustību vīrietis tiek uzrauts kājās, taču pār viņa lūpām neizlaužas ne skaņa, par spīti acīmredzamajām sāpēm.
- Nometiet tepat uz grīdas, nav nepieciešamības nest kur tālāk, galvenais, lai kamera nebloķētu mūsu spējas. – Džonatans izdveš un tajā pašā brīdī Dominiks nokrīt uz zemes blakus kamerai. Ja iepriekš manī bija mājojusi cerība, ka maģija palīdzēs viņam tikt prom, tad tagad šīs cerības zūd. Pats Dominiks man bija stāstījis, ka magus piekauj, jo tad viņi gluži vienkārši nav spējīgi pārkāpt pāri fiziskām sāpēm un izmantot maģiju.
Tieši to tagad izmanto Džonatans.
