- Varbūt tomēr pārdomāsi? – Logans nedroši jautā, ar skatienu vien ēzdams Rebekas gatavotos burgerus. Meitene pārmaiņas pēc pieteicās taisīt vakariņas un tieši tādēļ mēs jau stundu mirstam badā. Varētu domāt, ka uztaisīt burgeru nav dižā māksla, bet acīmredzot ir. – Jūs, ziemeļnieki, esat auksti cilvēki, bet brazīlietis greizsirdības dēļ var kādu arī nogalināt. Ja kāds aiztiktu to, kas ir mans, es nu neatļautu tam mērglim tik vienkārši aiziet. Šaubos, ka pārējie īpaši atšķirsies.
Es nobolu acis un uzmetu izmisušu skatienu Danielam. Viņš ir vienīgais, kurš vēl nav man izteicis brīdinājumus par gaidāmo tikšanos. Visa vakardiena man ir palikusi atmiņā ar vienu – nebeidzamajiem sarunātajiem randiņiem. Pēc stundas es tikšos ar… astoņiem magiem un man atliek vien cerēt, ka viņi nenogalinās viens otru.
- Viņiem ir taisnība. – Daniels nosaka, vienā brīdī lauzdams manas pēdējās cerības. – Salvadori ir visai karstasinīgi un vajag sīciņu liesmiņu, lai sāktos īstens ugunsgrēks.
Super, Daniel, ļoti labs atbalsts. Paldies.
- Bet… - Viņš turpina. – Tajā pašā laikā kautiņi šeit ir normāla parādība. Ja tie nebeigsies ar ko nopietnu, par to neviens pat neuzzinās, tu varēsi mierīgi pazust no notikumu vietas.
Logans šokēti iebukņī pa puiša sānu. – Tev bija viņa jāatrunā, idiot!
Daniels nevainīgi parausta plecus. – Kaut kā taču ir jātiek vaļā no visiem faniem, vai ne? Šaubos, ka ir kāds labāks variants.
Nezinu vai to var uzskatīt par atbalsta vārdiem, bet katrā ziņā kļūst mazliet vieglāk. Mani liks mierā, tas ir galvenais. Dzimšanas diena būs parīt un Mariana joprojām nav izdzinusi mani no klana. Tas nozīmē, ka es šeit palieku un ir īstais laiks tikt vaļā no alfa-tēviņu problēmas, kura man seko jau no sākta gala.
Logans aizkaitināti nošūpo galvu. – Neklausies viņā, Talija, viņš ir pārāk liels optimists. Atcel visus tos randiņus un vienkārši ignorē visus pielūdzējus, tas būs vieglāk un drošāk.
Es noraidoši papurinu galvu. Ir par vēlu meklēt atkāpšanās ceļu.
- Rebeka, kad būs ēdiens? – Jautāju, skaidri zinādama, ka nevajag turpināt šo sarunu. Pagriežoties pret meiteni es ieraugu pārsteidzošu skatu. Viņa raud.
Es tūliņ pielecu no krēsla un ar vienu roku apskauju viņas trīcošo augumu. Smadzenēs ir iestājusies pilnīga nesapratne. Kāpēc viņa raud? Vai viņu tik ļoti apbēdināja mans lēmums taisīt to randiņu?
- Kas notika? – Satraukti jautāju, lai tā vietā sadzirdētu vēl skaļāku šņukstu. Meitene padodas, noliek malā nazi un spēcīgi apskauj mani, it kā es būtu viņas glābšanas riņķis. Drīz pēc tā pār viņas lūpām sāk nākt neskaidri, īsti nesaklausāmi vārdi. Es spēju izšķirst vien Leonardo vārdu un kaut ko par atšūšanu. Ar to gan pietiek, lai man viss taptu skaidrs. Rebeka bija runājusi ar to idiotu un viņš to nenovērtēja tā kā draudzenei gribētos.
- Goda vārds, Rebeka, viņš ir idiots, kāpēc tu vispār ar viņu runā!? – Aizkaitināti vaicāju, vēl stingrāk apķerdama viņas trīcošo augumu.
- … patīk, es… - Jau atkal man ir jāpieliek milzīga piepūle, lai izšķirtu kaut vārdu. - … ar tavu Dominiku. Tu arī… ienīdi, bet tomēr mīlēji… nevarēju tā vienkārši viņu aizmirst…
Izdzirdot Dominika vārdu es uz brīdi sastingstu. Viņa salīdzina viņas pašas jūtas pret Leonardo ar manām un Dominika attiecībām. Mana iekšējā būtība tūdaļ sāk ārdīties, kliegt, ka to pat nevar salīdzināt, bet es novaldos. Rebeka iemīlas katru nedēļu, esmu pie tā radusi, bet viņa nekad īpaši nepārdzīvo, kad attiecības beidzas. Tas Leonardo acīmredzot ir ar kaut atšķirīgs no pārējiem. Man pašai šī doma liekas absurda, bet es to noklusēju.
- Meitenes, meitenes, pietiek raudāt. – Logans nosaka, saņēmis īsu pārstāstu par notiekošo no Daniela. Šķiet, viņu īpaši neinteresē tas, ka Rebeka nesaprot ne vārda.
– Ticiet man, es daudz ko zinu par puišiem. – Danielam tiek zīmīgs skatiens. – Un palīdzēšu ar šo drāmu uzreiz pēc vakariņām, kuras es gaidu visu mūžu un vēl mazliet. Kopīgiem spēkiem pabeigsim tos burgerus, izdomāsim rīcības plānu ar nosaukumu “Leonardo iemīlas Rebekā” un tad pavadīsim Taliju pēdējā gājienā uz viņas randiņu ar pusi klana.
Es īsi pārtulkoju to Rebekai, un viņa starp šņukstiem piekrītoši pamāj. Es atviegloti izelpoju. Jauki. Man ir vēl stunda pirms “pēdējā gājiena”. Varbūt runāšana par Rebekas neveiksmīgo mīlas dzīvi aizēnos domas par manu pārāk veiksmīgo mīlas dzīvi.
Cerība mirst pēdējā.
