Acīmredzot Dominiks tomēr padevās manam spiedienam, jo nākamais pieturas punkts nav kāds tuksnesis vai pussabrucis motelis. Tieši otrādi, mēs piestājam pie neslikta izskata viesnīcas, kurā ir arī visas ērtības – televizors, mazs ledusskapītis un, pats galvenais, vanna. Es vismaz stundu ignorēju Dominika mēģinājumus sasaukt mani un izdabūt laukā no ūdens skavām. Viņš zināja, uz ko gāja, kad apstājās šeit. Nav svarīgi, ka mēs atradām šo vietu gandrīz trijos pa nakti, es vēlējos pagulēt vannā un neviens nav tiesīgs liegt man šo laimi.
Diemžēl, pēdējos mēnešos mans miega režīms pamatīgi cieta, un es modos ik pēc pāris stundām, satraukti veroties apkārt, kā gaidot uzbrukumu. Jā, es zinu, mani nervi ir pagalam, taču nespēju to mainīt – organisms pats rāva mani ārā no miega valstības. Ap astoņiem rītā man tas beidzot apnika, un es klusumā apģērbos, izķemmēju putnu ligzdu uz savas galvas un vienkārši apsēdos pie senatnīgā paskata loga, kas sākās gandrīz pa pašas grīdas, pētot ārpusē esošos cilvēkus. Precīzāk, to auras.
Dominikam bija nepieciešams krietns brīdis, lai ieskaidrotu man to darbības principu, tomēr, kad tas notika, man pavērās jauna pasaule. Visu brauciena laiku es biju vienkārši blenzusi uz Dominika krāsaino auru, mēģinot atšķetināt tās mīklu, bet īpašus panākumus neguvu. Arī pats vīrietis atteicās kaut ko skaidrot, sakot, ka man būs jālasa citu cilvēku auras, ne viņa, kas, manuprāt, ir negodīgi, ņemot vērā, ka mana jau sen ir izpētīta ik pa milimetram. Ko viņš cenšas noslēpt? To, ka ir egoistisks maita un idiots ar pasaules nabas simptomu? To es jau zinu.
- Redzi to sētnieku? – Balss aiz muguras liek pārbiedēti noraustīties un pavērties uz Dominiku, kurš joprojām guļ gultā un vēro mani ar nevainīgu izteiksmi, it kā tikko nebūtu piebiedējis man sirdstrieku. Uzmetusi viņam pārmetošu skatienu, es atkal pievēršos skatam aiz loga. Sētnieks nesteidzīgi grābj lapas, sejā nav lasāma ne emocijas. – Redzi, viņa aurā ir daudz krāsu, bet tās visas ir blāvas? Daudzas no tām ir tumšākos toņos... –
- Viņš vēl nav atradis savu vietu dzīvē, jūtas apmaldījies, es pat teiktu neapmierināts ar sevi. Viņš būtu varējis šobrīd studēt, mācīties par juristu, kā viņš vienmēr bija vēlējies, bet viena neuzmanīga nakts un visi plāni izjuka – šobrīd šis darbs ir vienīgais, kas ļauj viņam nodrošināt savu nesen dzimušo bērnu. Situācija kļūst tikai skumjāka, saprotot, ka viņš nekad nav mīlējis bērna māti. –
Es neticīgi paveros uz Dominiku neskaidrajā loga atspulgā. – Tu to visu vari pateikt tikai pēc auras? –
- Nē, es ielīdu viņa galvā. Pēc auras tu vari pateikt tikai pašu galveno – raksturu, emocijas. – Vīrietis paskaidro. – Tā var mainīties visas dzīves laikā. Ja cilvēks ir emocionāli stabils, zina savu vietu, savas spējas un dara to, kas viņam patīk, īsāk sakot, jūtas laimīgs, aurā ir maz krāsu, taču tās visas ir košas un skaidras... –
Es atkal nopētu sētnieku. Redzamais ir pilnīgi pretējs tikko dzirdētajiem vārdiem. Krāsas jaucas savā starpā, tā arī īsti neiegūstot kādu skaidru toni. Tās ir blāvas, liekas, saule uzspīdēs mazliet košāk, un es neko vairs neredzēšu.
Galvā ataust tik labi iekaltā Dominika aura. Tā bija citāda. Krietni lielāka par sētnieka. Tajā bija mazāk krāsu, dažas no tām spīdēja koši, it kā es vērotu neonu, bet citas jaucās savā starpā, nespējot vienoties savā starpā.
Lai arī viņš pats to neapjauš, es skaidri spēju redzēt viņa acis loga atspulgā, kuras novēršas no sētnieka un uzlūko mani. Es neesmu droša, tomēr šķiet, ka viņš šobrīd lasa manu auru. – Laika gaitā tā var pilnīgi pārvērsties. Krāsu skaits var palielināties, cilvēkam jūtoties pazudušam, nepiederīgam. Tās var kļūt tumšākas, dzīves apstākļiem mainoties. Tas, kas iepriekš zaigoja pārliecinoši un skaidri, pēc laika izzūd pavisam. Jo drūmāki toņi, īpaši tuvāk ķermenim, jo sliktāk persona jūtas. -
Es jau atkal atceros Dominika auru – tajā bija gan gaišie, gan tumšie toņi vienlīdzīgā skaitā, taču manu uzmanību piesaistīja kas cits – viss bija klāts ar zeltainu nokrāsu, it kā pa virsu zīmējumam uzklātu zelta laku.
- Ko nozīmē zeltaina nokrāsa? – Jautāju, cenzdamās padarīt balss toni mierīgu, it kā es jautātu vien par kādu no viesnīcas centrā esošajiem cilvēkiem, ne viņu pašu.
- Cik zeltaina? Cik daudz? – Viņš jautā, joprojām cieši vērodams mani.
- Zektaina nokrāsa pa visu ķermeni, ļoti izteikta. – Attraucu. Dominiks tikko manāmi nosmīkņā.
- Ja gribēji zināt par manu auru, tā arī varēji pateikt. – Viņš nosaka, liekot man iekšēji nolamāties. Es taču nobloķēju domas, kā viņš uzzināja!? Pēc brīža atbilde ir man rokā. – Zelts simbolizē maģiju. Jo vairāk tās ir, jo spēcīgāks mags. –
Es mēmi pamāju, atkal pievēršot uzmanību logam. Nākamreiz, kad izdomāšu iztaujāt Dominiku, būs jāpārliecinās, ka arī parastiem cilvēkiem kas tāds var būt sastopams. Godīgi sakot, es varēju arī pati saprast, ka zeltainas tonis varētu būt saistīts ar maģiju. Ne velti taču mūsu asinis ir tādas pašas?
Skatienu pievērš bariņš cilvēku mazliet patālāk no viesnīcas. Precīzāk, viņu auras.
- Mmm, Dominik..? Zeltainā nokrāsa taču var būt tikai magiem, vai ne? –
Apveids atspulgā manāmi saspringst, atskanot piekrītošam ņurdienam. Es nervozi ieelpoju.
- Mūsu virzienā soļo vismaz pieci zeltainie. – Izdvešu, pagriezdamās pret viņu.
Dominiks tajā laikā jau ir saraucis pieri, acis veras tukšumā, mentāli pārmeklējot tuvāko apkārtni. Tad viņš sulīgi nolamājas un gaismas ātrumā pielec kājās. – Tinamies. –
