Uguns liesma turpina sekot manu pirkstu kustībām, taču ne reizi tos neskar.
Esmu nogūlusies mašīnas aizmugures sēdekļos un jau labu laiku cenšos sevi izklaidēt ar maģijas palīdzību, bet tas diez ko neizdodas. No salonā siltā gaisa man jau kļūst slikti, taču es neko nespēju izdarīt – šaubos, ka Dominikam patiks doma par sportu bēgšanas misijas vidū.
- Mums steidzīgi jāiegādājas dators vai kas tamlīdzīgs. Es drīz nojūgšos no garlaicības. – Nosaku, uzmetot īsu skatienu Dominika apveidam pie stūres. Vīrietis ir savā ierastajā kondīcijā – sasprindzis, gatavs aizsargāties, ja būs tāda nepieciešamība. Klusībā es nevaru beigt brīnīties par viņa uzvedību – es pat bez nepieciešamības vadīt mašīnu stundām ilgi jūtos iztukšota un pārgurusi. Šobrīd es būtu gatava atdot visu, lai tikai vienu dienu pasēdētu savā istabā, paklausītos mūziku un paskatītos seriālus. Ja mans nogurums atspoguļojas kā patstāvīgs bezspēks, tad Dominiks ir spējis saglabāt savu ierasto uzvedību, kas mani biedē. Kā gan cilvēks var tik mierīgi reaģēt uz visu notiekošo?
- Gribi Teitiem atvieglot uzdevumu? – Viņš mierīgā tonī jautā.
- Kāpēc uzreiz Teitiem? Ir vēl vismaz 4 klani, kuri labprāt mani nogalinātu. Neskaties uz to tik šauri. – Nosaku, pār lūpām izlaužoties gurdai nopūtai. Jau kuro reizi pēdējo dienu laikā es sajūtu kā Dominika skatiens uz brīdi pievēršas man un tajā pavīd kas līdzīgs satraukumam. Mēs neesam par to runājuši, taču es skaidri zinu, ka arī viņš ir ievērojis manu garīgo iztukšotību un tas dara viņu nemierīgu.Tas savādi siltda sirdi un kaitina vienlaicīgi.
- Teiti sen nav rādījušies un, tici man, viņi mums neļaus vienkārši klejot pa pasauli pēc visa notikušā. – Vīrietis izdveš.
– Atliek vien cerēt, ka viņi pacietīsies vēl pāris dienas. – Atskan klusāka piebilde, kura liek man saraukt pieri. Kas būs pēc pāris dienām?
- Es jau atkal nogulēju tavas “svarīgās” sarunas? Kāpēc jāgaida pāris dienas?
Dominiks viegli sakustas savā sēdeklī. Rodas iespaids, ka viņš pat neapjauta par savu domu izteikšanu skaļi.
- Man ir šis tas ieplānots un līdz tam laikam būtu vēlams nesastapties ar citiem magiem. – Viņš izvairīgi attrauc, ar visu savu būtību pauzdams, ka nedeg vēlmē šo tēmu turpināt.
- Vai tas ir kaut kā saistīts ar tavām noslēpumainajām pazušanām? – Jautāju, ignorēdama iekšējo balsi, kas liek ciest klusu. Man ir garlaicīgi, labi? Man vajag kaut kā sevi izklaidēt. Lai arī pēdējā laikā mēs abi pieturamies pie attiecībām, kuras var uzskatīt par darba, tas nenozīmē, ka es nevaru uzdot sevi interesējošus jautājumus, tādējādi viņu kaitinot. Tas ir krietni mazāk, nekā es būtu darījusi, ja man dotu pilnu vaļu. Šo dienu laikā mana bagāža ir kļuvusi smagāka par vismaz pāris desmitiem jociņu, kurus nespēju izteikt skaļi. Tas īpaši sāp tādēļ, ka joki bija smieklīgi.
- Neizdedzini caurumu mašīnā. – Pēc ieilgušā klusuma Dominiks izdveš. Pievērsusi skatienu liesmai savos pirkstos, es ieraugu, ka tā ir krietni izpletusies un tagad ir vien pāris centimetru attālumā no mašīnas griestiem. Es tūliņ pataisu to mazāku.
- Tu neatbildēji uz jautājumu. – Atgādinu, liekot magam ciešāk iekrampēties stūrē. Lai ko viņš arī neslēptu, tas nedod vīrietim mieru.
- Tā nav tava darīšana. – Pēc brīža atskan atbilde, liekot nobolīt acis. Protams. Nekas no šī visa neattiecas uz mani. Ne jau mani te cenšas nogalināt.
- Kad mēs apstāsimies? –
- Šodien mēs braucam visu nakti. Es jūtu, ka mums seko maģija, un tā mūs panāks, ja apstāsimies. – Viņš izdveš, uz manas sejas parādoties nesaprašanai.
- Seko maģija? – Drošības labad pārjautāju.
- Tu tiešām domā, ka magi savas eksistences laikā nav iemācījušies izsekot citus? Pastāv pat speciāls maģijas paveids, kurā apgūst tamlīdzīgas lietas. Tā kustas lēni, taču bez problēmām mūs panāks, ja apstāsimies. – Viņš nosaka, īpaši nemazinot manu nesapratni. – Rīt gan tiksim pagulēt pāris stundas, tad jau būsim atrāvušies tālāk. –
Es samirkšķinu acis un vienkārši pamāju. Jau vairākus mēnešus es skaitos mags, bet visa šī pasaule joprojām šķiet man sveša.
- Labi, liec mierā to uguni. Ir laiks iemācīties redzēt auras. -
