Un padoms – vai vismaz tam kaut kas līdzīgs – tiešām atnāca. No virtuves ēdamistabā ienāca Marianna. Ienāca kaut kā nedroši, pat bailīgi. Tas tā kontrastēja ar to, kā Melnā Roze viņu līdz šim pazina, un, tā kā Marianna nekādi neizrādīja, lai viņai nepievērš uzmanību, tad acīmredzot Melnā Roze tomēr uz viņu skatījās pārāk uzkrītoši. Migels, meitenes skatienu uztvēris pagriezās atpakaļ un arī ieraudzīja Mariannu.
- Sinjorita... – Mājkalpotājas lomas tēlotāja nedroši iesāka. Tik nedroši, ka Melnā Roze sajutās pilnīgi izsista no sliedēm. – Atvainojiet, es dzirdēju jūsu sarunu.
- Es taču teicu, liec kalponei iziet ārā! – Migels nošņāca, uzmetis Melnajai Rozei niknu skatienu.
- Sinjorita? – Marianna tikpat nedroši turpināja, bikli nākot aizvien tuvāk. – Es arī gribu miljonu.
Uz mirkli iestājās neveikls klusums, kuru piepeši pārtrauca pērkondimdoši Migela smiekli. Viņš smējās vēderu turēdams.
- Kāda tu esi muļķe! – Vīrietis, pēc brīža atguvis elpu, izaicinoši paliecās uz Melnās Rozes pusi. – Pati vainīga, tagad šķirsies no diviem milj...
Teikuma viņš nepabeidza. Marianna, uzmanīgi vērodama Migela kustības krēslā, noķēra momentu, kad viņš bija pārnesis svaru uz priekšu un tad ar asu spērienu izspēra krēslu viņam no apakšas. Pazaudējis līdzsvaru, Migels pakrita uz priekšu, atsita zodu pret galda malu, dabūja vēl vienu spērienu pa sāniem un sabruka uz grīdas.
Tas notika tik negaidīti, ka arī Melnā Roze satraukumā pieleca kājās no sava krēsla, un tā kā Migelu tagad uz grīdas aizsedza galda mala, tad viņa pakāpās sānis, lai redzētu, kas tad vīrieti tālāk notiks.
Marianna tikmēr zibenīgi uztupās Migelam uz muguras, ar ceļgalu piespiežot viņa kaklu pie grīdas. Viņas rokā nez no kurienes uzradās pistole ar klusinātāju, kura nekavējoties tika piespiesta vīrietim pie galvas.
- Migelito, kāds tu esi idiots! – Marianna iesmējās situācijai neatbilstoši nepiespiesti. – Varu derēt, ka tu nevarēsi nosaukt kaut vienu iemeslu atstāt tevi dzīvu. – Un viņa pārvilka pistoles aizslēgu. No ieroča izlēca mirdzoša patrona, kas grabēdama nokrita uz grīdas un aizripoja tālāk, Migela izbiedēto acu skatiena pavadīta.
- Ēēēē... īīīīī! – Viņš izdvesa kaut ko pilnīgi nesakarīgu.
- Tā jau es domāju. – Marianna nopūtās. – Tātad...
- Tu taču netaisies viņu nošaut manā ēdamistabā! – Melnā Roze sašuta. – Kur mēs liksim līķi!
- Sinjorita, lūdzu! – Migels, mazliet atjēdzies, beidzot izmocīja ko sakarīgu. – Neļaujiet mani nogalināt! Nevajag man nekādu miljonu, es tikai pajokoju! Piedodiet, es tā vairs nedarīšu!
- Domāju gan. – Marianna pavīpsnāja. – Miljonu tev noteikti nevajag. Tu tik un tā to kapā nevarēsi paņemt līdzi.
- Migel, tu teici, ka neļaušot slaucīt kājas sev uz galvas! - Atcerēdamies vīrieša iepriekš teikto, Melnā Roze iesmējās. - Domāju, ka tu pārvērtēji sevi. Kā tu domā, ko es tagad daru? - Un viņa uzmina Migelam uz galvas un rūpīgi noberza zābaka zoli pret viņa matiem, un pēc tam atkārtoja šo operāciju arī ar otru kāju. Tā gan bija tīra atriebība, praktiskas vajadzības slaucīt zābakus īsti nebija.
- Piedodiet, sinjorita! - Migels pazemots stenēja zem viņas zābaka, un tas bija diezgan smieklīgi. Arī Mariannu situācija acīmredzami visai uzjautrināja.
- Bet tiešām, ko mēs ar viņu tagad darīsim? – Melnā Roze retoriski jautāja, kad bija izlēmusi, ka nu jau pietiks slaucīt kājas.
- Es piedāvāju izlemt tev. – Mājkalpotājas pienākumu izpildītāja paskatījās uz augšu, meitenei acīs. – Galu galā viņš jau no tevis to naudu izspiest gribēja, nevis no manis... Zini Migel, - viņa atkal pievērsās savam gūsteknim, - ja man būtu jālemj, es droši vien tev nocirstu roku. Tas tāds labs viduslaiku sods par zagšanu.
Vīrietis ievaidējās.
Melnā Roze stāvēja nekustīgi un domāja. Savulaik viņi ar Mensonu, aizrāvušies ar sātanismu, bija prātojuši par iespējamu cilvēku upurēšanu Sātanam. Bet prātot un runāt bija viena lieta, savukārt tā stāvēt un lemt dzīva, turklāt pazīstama cilvēka likteni – pavisam cita. Jā, Migels bija izrādījies maita, kas vēlējās iedzīvoties uz viņas problēmas rēķina, bet ar visu to, tā viegli ņemt uz izlemt, ka viņam tagad jāmirst, nepavisam nebija tāds lēmums, kādu Melnajai Rozei gribētos pieņemt. Par to, ka Marianna bez kādām problēmām Migelu aizraidītu uz labākiem medību laukiem, viņa nešaubījās ne mirkli. Bet atstāt šantāžistu pavisam nesodītu arī negribējās.
- Sinjorita, lūdzu, lūdzu, pažēlojiet mani! - Migels ievaimanājās, un tūlīt pat iestenējās sāpēs, jo Marianna bija viņam iegrūdusi pistoles stobru sejā stiprāk.
- Nu tad ko mēs ar viņu daram? - Viņa kļuva nepacietīga. - Izlem ātrāk, es netaisos te viņam tā sēdēt virsū visu dienu!
- Ja Migels apsolītos turēt muti, mēs varētu viņu atstāt dzīvu. - Melnā Roze izlēma, un gūsteknis atviegloti uzelpoja. - Bet tomēr par šo izspiešanas mēģinājumu viņu kaut kā sodīt tomēr vajag.
- Es apsolos turēt muti! - Vīrietis ātri iesaucās. - Un tiešām ļoti nožēloju savu kļūdu!
- Kļūdas jāizpērk ar asinīm. - Marianna piezīmēja. - Un es pat zinu, kā. Migelito, ja tu zini par Toresu, tad tu droši vien arī redzēji viņa muguru, vai ne?
- Jā, sinjorita! - Viņš atbildēja, norīdams siekalas, acīmredzami sapratis, kuram šajā telpā tik un tā piederēs galavārds.
- Un tu zini, kāpēc ar viņu notika? - Viņa taujāja tālāk, un Melnā Roze nevilšus nodrebēja, nojausdama, kādā virzienā Marianna stūrē.
- Viņš dzēris nokrita no motocikla? - Migels atkārtoja Marijai izklāstīto versiju, bet neizklausījās, ka viņš šobrīd tai īpaši tic.
- Nē, mīļais! - Mājkalpotājas pienākumu izpildītāja iesmējās. - Viņam bija sanākušas nelielas domstarpības ar sinjoru Valleho, to pašu, pie kuras mājas vakar teroristi uzspridzināja vairākus cilvēkus. Labi, viena no tiem teroristiem biju es, bet tas nu tā. Nu lūk, un mugura Toresam ir savainota tāpēc, ka cienījamas sinjors Valleho viņu bija nolaupījis, un tad savā pagrabā sita ar pātagu tikmēr, kamēr Toresa mugura palika tik jēla, kādu tu viņu redzēji. Pēc tam sinjoru Valleho nolaupīju es, un tad nu vakar vakarā es viņam sarūpēju tādu pašu muguru, kā Toresam – zini, karma ir kuce, un man reizēm patīk spēlēt karmas lomu. Es domāju, ka arī tu varētu saņemt šādu pašu sodu. Ko tu saki? Man gan pātagas nav, sinjoritai Suaresai, cik zinu, arī ne, bet to lieliski var aizstāt ar elektrības vadu, kādu katrā mājā ir cik uziet.
- Ak dievs, nē... - Migels atkal ievaidējās. - Lūdzu, nevajag!
- Bet tu vismaz paliksi dzīvs! - Marianna priecīgi paziņoja. Un vienaldzīgi piebilda: - Varbūt...
Melnā Roze atcerējās, kā zem dona Rudolfo pātagas cirtieniem bija mocījies Mensons, un viņai jau kļuva Migela žēl. Meitene sāka prātot, kādas ir viņas cerības Mariannai iebilst... un ko lai tik un tā iesāk ar neuzticamo kalpu. Nolemt viņam nāvi negribējās, bet laist vaļā un izlikties, ka nekas nav noticis, arī īsti nevarēja...
- Celies augšā, iesim uz garāžu. - Marianna piecēlās kājās, joprojām turēdama pistoli pret Migela galvu. - Tur tik ļoti nebūs jāsatraucas par to, ka asinis nosmērēs grīdu.
Migels nesteidzās celties augšā no grīdas, tā vietā pacēla galvu un paskatījās uz Melno Rozi ar lūdzošu baiļu un izmisuma pilnu skatienu.
- Piedod, Migel, bet es nevaru izlikties, ka nekas nav bijis... - meitene gluži kā taisnodamās teica. - Ko tu darītu manā vietā?
- Nu aiziet, aiziet, nebremzē! - Marianna piebakstīja viņam sānos ar kāju.
Pavisam negaidīti atskanēja ārdurvju zvans – tas ir, nevis ārdurvju zvans, bet domofons no vārtiem. Acīmredzot bija ieradies vēl kāds nelūgts viesis.
