- Cik cilvēkus tu esi nogalinājis? - Melnā Roze turpināja iztaujāšanu.
- Šodien nevienu. - Hosē atzinās. - Pavisam godīgi, šodien nevienu. Pie Rūdija mājas es nebiju trieciengrupā. Sēdēju mašīnā, brīdi pa brīdim izmetu kādu dūmu granātu un skatījos, lai pārējos nepārsteidz no ielas vai no pagalma. Mēs tā cenšamies darīt vienmēr, ja pietiek cilvēku.
- Bet vispār? - Meitene neatlaidās.
- Kādi vairāki desmiti varētu būt. - Viņš domīgi atbildēja. - Skaita jau tikai pašā sākumā. Pēc tam tas vairs nav tik svarīgi, un ne vienmēr var saskaitīt.
- Kāpēc nevar?
- Nu, iedomājies situāciju. Mēs ejam, pēkšņi uz mums no krūmiem sāk šaut. Par laimi netrāpa, un mēs sākam šaut pretī. Pašu šāvēju neredzam, tikai krūmu, no kura šauj. Kad šaušana beidzas, ejam skatīties, un redzam, ka tur viens vai vairāki beigtie guļ. Kurš no mums viņiem īsti trāpīja? To, protams, var noteikt ar rūpīgu izmeklēšanu, bet tādas mēs neveicam. Līdz ar to pateikt, kurš tieši no mūsējiem šādā epizodē cik pretiniekus nošāva, īsti nevar. Nu vai ar spridzināšanu. Iedomājies, tu uzliec spridzekli un uzlaid gaisā kravas mašīnu, pilnu ar cilvēkiem. Cik viņā īsti cilvēku bija? Cik no viņiem nomira? Kas to lai zin. Galvenais, ka viņi ir apturēti un nebrauc tālāk…
- Tev murgi par to nerādās?
- Nē… - Hosē paraustīja plecus. - Ja rādītos, tad es droši vien nedarītu to, ko daru. Un kā ar tevi? Tev taču acu priekšā nošāva tēvu, vai ne? Esmu piedzīvojis daudz ko, bet to gan ne, un tāpēc nezinu, kā ir ko tādu pieredzēt.
- Diez kas nav. - Melnā Roze atzinās. - Nav tā, ka mēs ar tēvu bijām ļoti tuvi. Drīzāk pat otrādi. Bet ar visu to man rādījās murgos, kā viņu nošauj, vēl un vēl. Vēlreiz jāpārdzīvo tas viss. - Viņa noskurinājās. - Bet klau, kas mans tēvs īsti bija? No kurienes viņam tās cīņu mākslas prasmes?
- No treniņiem droši vien. - Puisis iesmējās. - Kur gan vēl cilvēki tās iegūst?
Meitene uzmeta lūpu. Hosē, nelikdamies par to ne zinis, piecēlās kājās un piegāja pie durvīm.
- Es paskatīšos, vai gaiss ir tīrs. Būšu pēc brīža atpakaļ. - Viņš paziņoja un, tās lēnām pavēris, bez skaņas izgāja no istabas. Melnā Roze palika prātojam, vai viņai ir kādas reālas iespējas izvilināt no Hosē kādas derīgas informācijas druskas. Varbūt pamēģināt atteikties viņu uzcienāt ar zāli, kamēr viņš neizstāsta kaut ko vairāk?
Hosē atgriezās tikpat klusi, kā bija izgājis.
- Kolēģe ir aizgājusi gulēt. - Viņš paziņoja. - Bet ja mēs smēķēsim šeit, viņa var sajust. Tāpēc es ierosinu darīt to garāžā. Ieslēgsimies mašīnā un uzsmēķēsim tur, un neviens neko nesaodīs.
- Labi. - Melnā Roze, tomēr izlēmusi par labu mēģinājumam patirgoties, noslēpumaini pasmaidīja. - Bet arī man ir noteikums. Ja gribi zāli, pastāsti kaut ko vairāk par manu tēvu.
- O, sinjorita ar raksturu! - Hosē nopriecājās. - Bet tu no manis prasi neiespējamo. Es neko par viņu diemžēl nezinu, mūs nolīga tikai sameklēt to sasodīto portfeli. Es pat nezinu, kas tajā ir iekšā… Zini, kā saka – mazāk zināsi, mierīgāk dzīvosi!
Meitene savilka neapmierinātu seju, lai vismaz kaut kā demonstrētu, ka nav iepriecināta. Bet pamata vainot Hosē melošanā viņai arī nebija, un pārliecināties, ka viņš stāsta patiesību, arī nekā nevarēja.
- Nu žēl. - Viņa noteica, sameklējusi zāles krājumus. - Un es cerēju, ka vismaz kāds varēs kaut mazliet izskaidrot, par ko visa šī jezga īsti ir.
- Piedod, nekā nevaru palīdzēt. - Puisis noplātīja rokas. - Gribētu palīdzēt, bet nevaru. Interesēties pie pārējiem savējiem arī nevaru, pie mums pārlieka ziņkārība neskaitās labais tonis. Gatava? Nu tad ejam. Centies netrokšņot un neslēdzam nekur gaismu, kur to varētu redzēt no ārpuses.
Izgājuši no istabas, viņi klusām nolavījās pa kāpnēm lejā un aizzagās līdz garāžai, kurā stāvēja abas mašīnas – Melnās Rozes BMW un viņas tēva mersedess. Hosē, paspīdinājis ar telefona displeju, pie vienas sienas atrada necilu lampu un ieslēdza to. Lampa pablāvi apgaismoja vienu garāžas kaktu, visu pārējo telpu atstājot puskrēslā.
- Kāpjam tēva mašīnā, lai manējā nepievelkas ar zāles smaržu! - Melnā Roze ierosināja, atvērdama durvis. Mašīnas garāžā stāvēja neaizslēgtas, un atslēgas stāvēja aizdedzē. Hosē neiebilda, un jaunieši iekārtojās uz mersedesa pakaļējā sēdekļa.
- Tu tīt māki? - Meitene painteresējās.
- Protams.
- Nu tad še, strādā.
Melnā Roze vēroja, kā Hosē tin kāsi.
- Pastāsti par savu tēvu! - Viņa ierunājās. - Jums ir tuvas attiecības?
- Jā un nē. - Puisis labprāt atbildēja. - Nevaru teikt, ka sliktas. Bet tai pat laikā es viņu redzu ārkārtīgi reti. Esmu diezgan aizņemts, un ir grūti izrauties apciemot vecākus. Gribētos biežāk.
- Viņš zin, ar ko tu nodarbojies? - Melnā Roze taujāja tālāk.
- Kaut kādā ziņā jā. Detaļās, protams, nē.
Uz brīdi iestājās klusums. Meitene gaidīja kādu pretjautājumu, viņai šķita, ka tagad būtu Hosē kārta painteresēties par, piemēram, viņas māti, bet puisis klusēja, koncentrēdamies uz kāšu sagatavošanu.
- Kurš no jums ir priekšnieks? - Melnā Roze neizturēja un turpināja ziņkāroties. - Tu vai Marianna?
- Formāli es. - Hosē iesmējās. - Bet man jāatzīst, ka Marianna ir viltīgāka un rūpīgāka par mani, līdz ar viņai bieži vien sanāk labāki lēmumi, nekā man. Tu droši vien būsi dzirdējusi to stereotipu par to, ka sievietēm ir mazliet čūskas daba? Nu lūk.
- Seksists! - Meitene pavīpsnāja.
- Un lepojos ar to! - Viņš atcirta un pasniedza Melnajai Rozei gatavo kāsi. - Aiziet!
Arī otrs kāsis jau bija gatavs un viņi ar baudu aizsmēķēja. Melnā Roze pat izjuta zināmu gandarījumu par to, ka, pirmkārt, viņi smēķē zāli tēva mašīnā un, otrkārt par to, ka viņi to dara paslepus no Hosē kolēģes. Aizliegtais auglis, kā ierasts, bija daudz saldāks.
- Kas tev būs, ja Marianna pieķers, ka tu darba laikā smēķē zāli? - Viņa painteresējās, izpūzdama dūmus.
- Nekas nebūs. Nav jau pirmā reize. - Puisis nevērīgi attrauca. - Bet pasaki tagad man tu. Ja Mensons-Toress ievārīja visas tās ziepes, kas tagad notiek, un tieši viņš nošāva tavu tēvu, kāpēc tu joprojām neesi pasūtījusi viņu ellē ratā?
- Esmu domājusi par to, un nevaru atbildēt uz šo jautājumu pati sev. - Melnā Roze domīgi noteica. - No vienas puses es tik tiešām vairs negribu viņu redzēt, jo ikreiz, kad viņu redzu, tas man atgādina, kā tēvs nogāžas zemē beigts. Un tad vēl tā īdēšana par to, ka es tagad būšu bagāta, un ka man vairs nebūs laika priekš viņa… No otras puses, man nav citu draugu – vismaz atbilstoša vecuma un pasaules skatījuma. Ja tā padomā, kas man šobrīd ir tuvākais cilvēks, ja atmet Mensonu un Agoniju? Jūs, protams, es neskaitu. Tikai tas vecais sakārnis no tēva žurnāla, kurš ir vecāks par tēvu, tagad ir kļuvis par manu biznesa partneri un mēģina piecirst kanti. - Viņa iesmējās.
- Tagad, kad esi mantojusi žurnālu un tēva īpašumus, jauni draugi tev uzradīsies ātri. - Hosē ironiski piezīmēja.
- Bez šaubām. - Melnā Roze piekrita. - Es jau nākošajā rītā pēc tēva slepkavības saņēmu neskaitāmus telefona zvanus, kur zvanītāji izteica viskvēlāko līdzjūtību. Kas beigu beigās tikai un vienīgi radīja vēlmi kārtējam zvanītājam ietriekt sejā zābaku. Nu, no vienas puses gan nevar noliegt, ka tāda pielaizīšanās ir savā ziņā patīkama, bet tikai līdz brīdim, ka pielaizās jau ne tev, bet tam īpašumam un naudai, kas tev pieder. Manai draudzenei Agonijai, kura tagad ārstē lauztu roku un žokli nabago ļaužu slimnīcā, piemēram, nepielaizās neviens. Viņa pati pielaizījās man…
- Es arī labprāt tev pielaizītos jebkurā laikā. - Puisis pievirzījās meitenei tuvāk un maigi iepūta dūmus viņai ausī. - Pavisam burtiskā nozīmē...
Melnā Roze jau bija sagatavojusies pastāstīt un izgaršot pati savu stāstu arī par to, kā viņu bija aptekalējis pats policijas priekšnieks, bet Hosē izgājiens šo ieceri momentāni izsita no prāta un vēderā izbēra spaini ar dzīviem taureņiem.
Vēl pēc mirkļa viņa lūpas pieskārās meitenes ausij, un roka noglāstīja viņas vaigu. Roka smaržoja pēc zāles, kurai cauri spiedās viegls ieroču eļļas aromāts. Melnā Roze mazliet pagrieza galvu uz sāniem, lūpas satikās, un pēc seksa noilgojies ķermenis burtiski pats traucās pretim vienam no efektīvākajiem aizmiršanās paņēmieniem. Hosē ķermenis atbildēja ar to pašu.
