Gulēt zālājā aiz žoga staba bija interesanti pirmās minūtes piecas. Nekas nenotika, adrenalīns izbeidzās, un kļuva garlaicīgi. Melnajai Rozei sagribējās uzsmēķēt, tomēr viņa neriskēja neievērot aizliegumu.
Hosē gan mierīgi gulēja pilnīgi nesatricināms, un gandrīz vai nenovērsa acis no novērojamās automašīnas, tikai brīdi pa brīdim paskatījās uz otru ielas pusi vai atpakaļ uz Suaresu savrupmājas teritoriju. Viņš to darīja ar tādu regularitāti, kā meitene jau sāka prātot, vai tikai puisis patiesībā nav robots.
Melnā Roze neizturēja un pierāpoja viņam blakus.
- Mums te vēl ilgi šitā būs jāguļ? – Viņa čukstus painteresējās.
- Kādu stundu vajadzētu pavērot. – Hosē tāpat čukstus atbildēja, nenovērsis acis no automašīnas. – Vai varbūt divas.
Meitene klusībā nolamājās. Kāda jēga te šitā gulēt divas stundas? Un ja nu mašīnā neviena nav, un to tiešām ir atstājis kāds pie kaimiņiem ciemos atbraukušais? Tad viņi būs nokvernējuši pa tukšo kā pilnīgi muļķi, kas izbijušies paši no savas ēnas.
Melnā Roze sadrūmusi aizrāpoja atpakaļ pie sava staba. Tak jau vērot mašīnu bija vismaz nedaudz interesantāk nekā vienkārši gulēt blakus Hosē un neredzēt gandrīz neko.
Minūtes vilkās kā gliemeži. Meitene piefiksēja, ka viņa ieskatās savā rokas pulkstenī gandrīz vai reizi minūtē, un tas bija tik kaitinoši.
Un tad viņa to ieraudzīja. Automašīnā uz mirkli uzliesmoja maza uguntiņa, spokaini apgaismodama daļu cilvēka sejas, un tikpat strauji nodzisa, atstājot vien kvēlojošu punktu. Tas brīdi stāvēja mierīgs, tad strauji sakustējās sānu loga virzienā, lai atkal atgrieztos nekustīgajā punktā, un tā vairākas reizes pēc kārtas. Turklāt, ja labi ieskatījās, varēja redzēt, ka loga virzienā ne tikai brīdi pa brīdim aizceļo kvēlojošais punkts, pa logu arī izplūst acīmredzami smēķētāja izpūsts dūmu mutulis, un vēl kāda laiciņa cigarešu dūmu smaržu varēja arī saost.
Tātad tomēr mašīnā kāds sēdēja, un ne tikai sēdēja, bet arī smēķēja.
Asinīs atkal ieplūda adrenalīns, garlaicību momentā gluži kā ar roku noņēma. Tiesa, kārdinošo cigarešu dūmu rezultātā smēķēt gan sagribējās vēl vairāk.
Tagad Hosē bija tas, kurš pierāpoja viņai klāt.
- Nu, redzēji? – Viņš čukstēja. Meitene satraukti pamāja ar galvu.
- Varam rāpot atpakaļ uz māju. – Hosē turpināja. – Domāju, ka neko citu neuzzināsim.
Melnā Roze gribēja jautāt, vai tad puisis neliks lietā beztrokšņa pistoli, kuru viņš neizlaida no rokas, bet Hosē jau rāpoja prom, un neatlika nekas cits, kā dzīties viņam pakaļ.
Brīdi pa brīdim palūrējis atpakaļ un pamanījis, ka meitene acīmredzami atpaliek, puisis nonācis puķu dobes aizsegā, viņu pagaidīja.
- Tu neiesi viņus nošaut? – Beidzot pierāpojusi klāt un, cik necik atguvusi elpu, Melnā Roze nočukstēja.
- Nē, kāpēc? – Hosē brīnījās.
- Priekš kam tad tu ņēmi līdzi ieroci?
- Pieradums. – Viņš paraustīja plecus. – Ja vien ir iespēja, es cenšos būt apbruņots. Turklāt nošaut novērotājus būtu pilnīgi bezjēdzīgi, tas būtu skaidrs signāls tam, kas viņus ir sūtījis, ka te noteikti lieta nav tīra. Bet to mums nevajag.
Pagaidījis, lai Melnā Roze atvelk elpu, viņš līda tālāk.
* * *
Atgriezušies mājā tāpat kā izgājuši – pa sētas durvīm pie baseina, jaunieši aizslēdza durvis un ievadīja signalizācijas kodu.
- Kas viņus varēja būt sūtījis? – Melnā Roze skaļi prātoja, kad beidzot varēja runāt normālā balsī. Gaismu gan pirmā stāva viesistabā Hosē ieslēgt neļāva.
- Variantu nav daudz. – Viņš atbildēja. – Vai nu narkomafija, vai arī policija. Kaut gan drīzāk liktu uz pirmo.
No virtuves puses joprojām spīdēja gaisma – acīmredzot Marianna vēl šuva kalpones kleitu.
- Tu solīji mani uzcienāt ar zāli. – Hosē paklusām atgādināja. – Bet mums jāpagaida, lai mana kolēģe aiziet gulēt. Varbūt ejam pagaidām augšā pie tevis?
- Ejam. – Saimniece neiebilda. – Tu taču solījies mani izklaidēt, tad nu varēsi parādīt, ko spēj. Izsekotāju novērošana bija labs mēģinājums, bet ne vairāk. – Viņa koķeti piebilda.
Melnās Rozes istabā viņi gaismu nemaz nebija izslēguši, līdz ar to otrajā stāvā arī šajā ziņā varēja justies daudz brīvāk.
* * *
- Pastāsti, lūdzu, kas tad šodien īsti notika pie Rūdija. – Melnā Roze gribēja zināt. Viņa un Hosē pēc kārtas bija nomazgājušies dušā, un tagad tusēja meitenes istabā. – Citādi man kopbilde nav īsti skaidra, bet es esmu sasodīti ziņkārīga.
- Viss bija ļoti vienkārši. – Hosē pasmaidīja. – Mēs jau lieliski zinājām, kur Rūdijs dzīvo un, teiksim tā, mums bija pietiekošs pamats domāt, ka meklējamais portfelis atrodas pie viņa. Arī plāns, kā realizēt iebrukumu, jau principā bija gatavs, atlika vien to realizēt.
- Jūs pagaidījāt, lai viņi vispirms nolaupa mani? – Meitene painteresējās.
- Nē. – Puisis godīgi atbildēja. – Ja godīgi, tad par tevi mēs jau bijām paspējuši aizmirst. Nu labi, pārējie bija paspējuši aizmirst, es nē. – Viņš iesmējās. – Bet nē, mēs nezinājām, ka tu tur esi, un tas nekādu lomu nespēlēja. Mūs interesēja tikai portfeļa pēdas.
- Stāsti par plānu!
- Plāns vienkāršs. Mūsu šefs uzčiņīja radiovadāmu spridzekli – viņš vispār ir baigais meistars uz tādām lietām. – Hosē stāstīja. – Viņš uztaisīs spridzekli no tā, ko atradīs jebkurā virtuvē, bet ja tu ielaidīsi viņu sadzīves ķīmijas vai būvmateriālu veikalā, viņš vispār atombumbu uztaisīs. Nu labi, es drusku pārspīlēju. Īsāk sakot, viņš uztaisīja spridzekli, tādu, kas sprāgst ar baigo troksni, bet visādi citādi nav nemaz tik bīstams. Tad mēs to iemetām miskastē netālu no Rūdija mājas vārtiem un pagaidījām, kamēr pie viņa atbrauc Ba... Marianna. Viņa uzdevās par amerikāņu narkotiku apkarošanas kantora darbinieci, kura ir padzirdējusi, ka Rūdiju taisās arestēt, un apmaiņā pret atlīdzību pabrīdina viņu.
- Jā, to es redzēju. – Melnā Roze atcerējās. – Biju klāt.
- Nu re. – Hosē turpināja. – Stāstiņš diezgan baltiem diegiem šūts. Visdrīzāk, ka Rūdijs tam pārāk nenoticēja, bet tas arī nebija diez ko vajadzīgs. Galvenais bija, ka Marianna vispār tiek iekšā un ar viņu parunājas. Tad viņa paprasās uz tualeti, viņu uz turieni palaiž apsarga pavadībā, un tad atliek tikai novērst apsarga uzmanību, lai viņš uz brīdi pagriež muguru. Klāt nebiju, bet bija ideja palūgt palīdzību skalojamās kastes iedarbināšanā. Un kamēr apsargs skatās uz kasti, Marianna izvelk jostas sprādzē paslēpto nazi un nogalina paviršo sargu. Tad viņa klusām atgriežas pie Rūdija un tāpat ar nazi nogalina otru sargu, neitralizē pašu Rūdiju un izspiež no viņa informāciju par portfeļa atrašanās vietu.
- To es redzēju. – Meitene neviļus nodrebēja, atcerēdamās pieredzēto dona Rudolfo kabinetā. – Kā jūs zinājāt, ka sargi būs tikai divi?
- Mēs ievācām ziņas. Turklāt tiešo miesassargu skaits nekad nav ļoti liels. Kur es paliku? Nu tad lūk, kad Rūdijs izstāsta, kur ir portfelis, Marianna zvana mums un jau ar ieroci uzglūn pārējiem sargiem. Mēs pa telefonu sinhronizējam laikus un, kad Marianna ir gatava šaut, spridzinam bumbu. Vienlaicīgi ar sprādzienu Marianna iespēju robežās atšauj sargus, sprādziens slāpē šāvienus un tos īpaši nepamana, bet mēs savukārt ar kravas mašīnu izgāžam vārtus, ar klusinātājiem apšaujam sargus pagalmā un ap vārtiem izmētājam paštaisītās dūmu granātas. Tad mūsu trieciengrupa laužas iekšā pa durvīm – kuras, paldies dievam, bija vaļā – un iznīcina atlikušos sargus, ar kuriem nav tikusi galā Marianna. Tas arī viss. Tad ātri sameklējam portfeli – vai savācam pašu Rūdiju, ja portfelis nav šeit – kā arī notika, sakāpjam atpakaļ kraviniekā un maucam prom. Tas arī viss, pārējo tu principā redzēji arī pati.
