Džeikobs izlēma, ka kārnais viņu un Melno Rozi nevedīs uz meitenes savrupmāju, bet izlaidīs pie viena no pilsētas lielākajiem tirdzniecības centriem.
- Nav ko lieki rādīt mūsu mašīnas tavas mājas tuvumā. – Viņš paskaidroja. – Un nezinu kā tu, bet es gribu ēst.
Melnā Roze piepeši atcerējās, ka jau ir pēcpusdiena un viņa ir palikusi bez pusdienām, tāpēc šai idejai labprāt piekrita.
- Kā jau tu, iespējams, nojaut, es neesmu vietējais. – Džeikobs teica. – Tāpēc uzticēšos tavai izvēlei. Un jau laicīgi brīdinu – es ēdu visu. Nu, vai gandrīz vai visu.
Meitene izvēlējās ne pārāk smalku, bet pietiekoši pieklājīgu restorānu.
- Es maksāšu. – Džeikobs paziņoja, kad viņi bija apsēdušies pie galdiņa un jau sākuši studēt ēdienkartes. – Pasūti, ko vien vēlies. Un, ja neplāno vēl vakarā sēsties pie stūres, vai nav citu iemeslu, kāpēc nevarētu, silti iesaku paņemt kādu alkoholisko kokteili. Vai, ja labāk garšo, var ņemt arī vīnu.
Melnā Roze tomēr deva priekšroku kokteilim. Veikuši pasūtījumu, viņi brīdi klusēja.
- Mēs varētu atgriezties pie sarunas, kuru iesākām pirmajā mašīnā. – Džeikobs ierunājās. – Par to, kā portfelis nonāca pie Mensona, ja laupīšanu un tava tēva slepkavību it kā paveica Graustu rajona banda?
- Varbūt Mensonam bija kaut kādi slepeni darījumi ar Graustu rajona bandu? – Meitene izlikās, ka skaļi domā. Viņa nolēma neatzīties, kamēr vien nebūs iedzīta pavisam stūrī.
- Es to redzu tā. – Puisis nelikās dzirdam Melnās Rozes izteikto versiju. – Mensons nonāca lielos parādos pazaudēto narkotiku dēļ un tā kā viņam vajadzēja daudz naudas ātri, tad viņš arī izdomāja aplaupīt tavu tēvu. Ar tavu ziņu, protams. Bet laupīšana sagāja šķērsām, tavs tēvs nejauši gāja bojā, un, palicis bez laupījuma, Mensons paķēra portfeli, intuitīvi nojauzdams, ka tam piemīt kāda nekāda vērtība. Pēc tam tu mantoji tēva īpašumus un varēji Mensonu izglābt, bet portfelis pa to laiku jau bija nonācis pie Valleho. Šī versija ir vienkārša un loģiski visu izskaidro. Nav nekādas vajadzības tur pa vidam iebāzt Graustu rajona bandas, kuras, šķiet, vispār šajā stāstā ir parādījušās tikai tāpēc, lai novestu policiju uz viltus pēdām. Vai ne? – Džeikobs cieši paskatījās uz Melno Rozi un piebilda: - Nebaidies, vari droši stāstīt visu, kā bija. Es būtu pēdējais, kas varētu tevi nodot policijai! – Viņš iesmējās.
Grūtsirdīgi nopūtusies, meitene padevās un izstāstīja visu, kā bija. Džeikobs uzmanīgi klausījās, tomēr stāsts viņu īpaši nepārsteidza – tas lielos vilcienos apstiprināja to, ko puisis jau zināja vai bija nojautis.
- Vai tu droši zini, ka Mensons tiešām bija parādā tik, cik viņš apgalvoja? – Viņš painteresējās, kad Melnā Roze bija beigusi stāstīt. – Varbūt viņš tevi vienkārši izmantoja, un daļu no it kā parādam atdodamās naudas piesavinājās?
Meitene neviļus nodrebinājās. Viņu jau pašu brīdi pa brīdim bija mocījušas aizdomas, bet viņa baidījās apšaubīt Mensona atklātību, turklāt stāstu par pazaudētajām narkotikām bija apstiprinājis arī dons Rudolfo. Bet naudas summu, kādu pieprasījis no Mensona, narkobarons nebija nosaucis. Tagad Melnā Roze nožēloja, ka nebija paspējusi šo jautājumu uzdot donam Rudolfo, kamēr viņi vēl sēdēja vienā mašīnā.
- Kas tagad būs ar, kā jūs viņu saucat, Rūdiju? – Viņa gribēja zināt.
- Viņš izstāstīs, visu ko zin. – Džeikobs paraustīja plecus. – Un pēc tam visdrīzāk viņam iešaus galvā un apraks nekurienes vidū. Gribēji pie viņa pārbaudīt to, cik naudas viņš ir prasījis no Mensona? – Viņš pasmaidīja.
Melnā Roze apjukusi nezināja, ko atbildēt. No vienas puses, viņai tiešām interesēja šis jautājums, bet no otras puses, viņa atcerējās, ar kādām metodēm donam Rudolfo bija uzdoti jautājumi līdz šim, un viņai negribējās, lai viņam īpaši darītu pāri arī viņas dēļ – kaut arī narkobarons, bez šaubām, šādu apiešanos bija pilnā mērā pelnījis pats ar savu nežēlību.
- Mēs to varam viegli noskaidrot! – Džeikobs priecīgi iesaucās, un, sadabūjis telefonu, kādam piezvanīja. Brīdi klusu pamurminājis klausulē, viņš pārtrauca sarunu un atkal pievērsās Melnajai Rozei. – Man atzvanīs, tiklīdz noskaidros. Un re, tur jau nāk arī mūsu ēdiens!
* * *
Džeikobam bija taisnība – pāris alkoholisko kokteiļu patiešām iekrāsoja dzīvi gaišākās krāsās, turklāt viņš izrādījās lielisks sarunu biedrs, pat tik nesabiedriskai būtnei kā Melnā Roze, un no restorāna tirdzniecības centrā viņi aizgāja diezgan labā un jautrā noskaņojumā. Vēl jo vairāk, samērā drīz arī Džeikobam atzvanīja, acīmredzot kāds no viņa biedriem no ļoti slepenās bāzes, un pastāstīja, ka Mensons tomēr nav melojis par parāda summām.
Līdz meitenes savrupmājai viņi aizbrauca ar taksometru, arī par to samaksāja Džeikobs, un Melnā Roze nosprieda, ka viņa pakalpojumi acīmredzot tiek gana dāsni apmaksāti.
Kad viņi ieradās mājā, Džeikobs vispirms palūdza meitenei izrādīt viņam visu māju, un to rūpīgi izstaigāja, aplūkodams telpas un paskatīdamies ārā pa logiem. Sevišķi viņu interesēja skats uz ielu, kā arī telpas, tur mēdza uzturēties mājkalpotāja Marija un, tajās reizēs, kad viņš te bija, viņas dēls Migels. Strādnieka apģērbs atradās, kaut kādi dārzniecības instrumenti arī, līdz ar to Džeikobs nopriecājās, ka, sākot ar rītdienu, varēs netraucēti iejusties dārznieka lomā.
Melnā Roze gribēja pabūt vienatnē, bet īsti nezināja, ka šo vēlmi darīt zināmu Džeikobam. Viņš gan kaut kādā mistiskā veidā šo vēlmi nolasīja meitenei no sejas, un tādā veidā atrisināja šo problēmu.
- Dari to, ko gribi darīt un neliecies traucēties. Es tepat vien būšu. – Puisis paziņoja, un Melnā Roze, atviegloti uzelpojusi, devās atslābt. Vispirms viņa iegāja dušā, bet pēc tam nopeldējās baseinā. Džeikobs uz brīdi palūrēja pa durvīm, ka tā ir viņa, kas darbojas baseinā, bet īpaši neblenza, vai vismaz nedarīja to atklāti.
Vispār pats fakts, ka viņš atradās mājā, meiteni mazliet mulsināja. Viņa joprojām nevarēja saprast, vai viņš patiešām ir draugs, vai tikai par tādu izliekas kaut kādu citu, tālāku mērķu vārdā, un vai viņai nedraud tāds pats, vai vismaz līdzīgs liktenis, kā donam Rudolfo. Melnā Roze, lēnām peldēdamās baseinā, prātoja, vai nemēģināt aizbēgt, tomēr no šīs domas viņa gandrīz uzreiz atteicās. Svešinieki, paši to nezinādami, bija izglābuši meiteni no žurnāla zaudēšanas, nekādas savas prasības neuzstādīja, līdz ar to šobrīd nekādas vajadzības bēgt – un palikt bez žurnāla – nebija.
Nopeldējusies, Melnā Roze devās uz savu istabu, ieslēdza sev tīkamā skaļumā savu mīļāko mūziku un vienkārši atkrita gultā. Diena bija sanākusi pārdzīvojumiem bagāta, vieglais reibums no vēlajām pusdienām klāt piedzertajiem kokteiļiem bija izgājis, un dzīve šobrīd rādījās visai drūmās krāsās. Galu beigās, ne jau katru dienu tu kļūsti par liecinieku brutālai slepkavībai un cilvēku spīdzināšanai.
It kā jau tāpat nebūtu pietiekoši slikti, vēl atnāca arī īsziņa no Agonijas. Melnā Roze nokaunējās – uz šodienas notikumu fona viņa patiešām bija pavisam aizmirsusi draudzeni.
`Esmu pēc operācijām, un ļoti vientuļa, atbrauc, lūdzu!` - Agonija rakstīja. Melnā Roze saīgusi nometa telefonu gultā. Pirmkārt, viņai šodien vairs nekur negribējās braukt. Otrkārt, viņa šobrīd bija bez mašīnas – viņas BMW bija palicis pie kroga kopš pusdienlaika un tā atslēgas bija palikušas pie Dženiferas, bet braukt ar taksometru viņai negribējās. Treškārt, it nemaz nebija skaidrs, kā uz šādu ideju raudzīsies Džeikobs – un Melnajai Rozei nez kāpēc likās, ka sajūsmā viņš nebūs.
`Kā tev ir? Šodien gan atbraukt nevarēšu, daudz darba. Mēģināšu izrauties kaut kad rīt.` - Brīdi padomājusi, viņa uzrakstīja un nosūtīja atbildes ziņu.
`Ir ok, tikai ļoti vientuļi. Tev nav nekādu ziņu no Cerbera?` - Pēc brīža atnāca vēl viena ziņa.
Acīs sariesās asaras. Ko lai tagad dara? Turpināt melot, bet cik ilgi tā varēs? Agonija agrāk vai vēlāk noskaidros patiesību, un ko tad? Bet atklāt patiesību arī negribējās.
+
