Melnā Roze vispirms aizsteidzās uz virtuvi, kur paziņoja Marijai, ka pusdienas tomēr mājās neēdīs, tad kā vēja spārniem aizsteidzās uz tēva kabinetu un atvēra seifu. Divsimt tūkstošus viņa bija atskaitījusi jau iepriekš, pie naudas pārskaitīšanas, tagad atlika tos vienkārši sastūķēt mugursomā un varēja doties.
Krogā, protams, Mensons jau gaidīja. Šoreiz viņš bija skaidrā un, spriežot pēc visa, arī samērā labā garastāvoklī. Ieraudzījis Melno Rozi, viņš vispār atplauka cerību pilnā, plašā smaidā.
- Piedod, lūdzu. – Viņš teica, kad viņi bija saskūpstījušies. – Es negribēju tevi apvainot. Biju piedzēries un pavisam nesapratu, ko daru...
- Būs jau labi. – Meitene atmeta ar roku, kaut arī dvēselē tomēr drusku turpināja skrāpēties kaķi. – Es atvedu naudu.
- Tiešām visus divsimts? – Mensons gandrīz vai nespēja tam noticēt. Melnā Roze apstiprinoši papliķēja pa mugursomu.
– Iedod paskatīties! – Viņš palūdza. Meitene padeva viņam somu, viņš pavēra to mazliet vaļā – tikai mazliet, mazliet, lai varētu ieskatīties, ātri tur ielūrēja un tad tikpat ātri atkal aizvēra rāvējslēdzēju atpakaļ ciet. – Es nevaru tam noticēt! Sasodīts, tu man esi izglābusi dzīvību!
- Vienmēr laipni. – Melnā Roze paraustīja plecus. Pienāca oficiante, un jaunieši pasūtīja ēdienus bez skatīšanās ēdienkartē – kā regulāri apmeklētāji viņi to zināja praktiski no galvas.
- Tev tagad tā droši vien ir sīknauda. – Kad oficiante bija prom, Mensons pavīpsnāja, nolikdams mugursomu sev pie kājām.
- Ne gluži. – Meitene atcirta. Viņa gan nealka atklāt savu īpašumu reālo vērtību, turklāt tieši tagad dvēselē iezagās šaubas – un ja nu Mensons vispār šo stāstu ir izdomājis? Sākot ar narkotiku pazaudēšanu un beidzot ar papildus parāda uzlikšanu? Ja tas ir tā, tad sanāk, ka viņa tagad vispār ir vienkārši tāpat uzdāvinājusi Mensonam milzīgu naudas summu. Bezmaz vai bija jāsāk prātot, kā pārbaudīt, vai Mensona leģenda atbilst patiesībai. Varbūt ar to ir tāpat kā ar to leģendu, kuru viņa pati par aplaupīšanu un tēva slepkavību stāsta policijai un citiem, kam tas interesē?
- Par to portfeli, ko tu paņēmi, interesējas cilvēki. – Melnā Roze ierunājās. – Vispirms pie mantojuma sadales. Izrādās, ka tēvs tieši to ir novēlējis sazin kam. Jānosūta pa pastu uz kaut kādām ārzemēm. Un šodien vēl divi uzradās, no kaut kāda advokātu kantora, apgalvoja, ka tas portfelis esot piederējis viņu klientam, kurš tagad vēloties to atgūt. Man tas viss nepatīk!
- Pēc tā, ko tavs sencis izstrādāja ar Agoniju, ne par ko vairs nevajadzētu brīnīties. – Mensons iesmējās. – Bet nu, lai jau viņi meklē veseli. Nedomāju, ka tev par to vajadzētu satraukties.
- Es tiešā tekstā nevienam to nesaku, bet viņi visi paši izdomāja, ka portfeli visdrīzāk paņēmuši laupītāji! – Viņa iebilda. – Ja nu kāds viņu sāk meklēt un beigās atrod tur, kur viņš ir, var atrast arī tevi. Un ja atradīs tevi, atradīs arī mani!
- Vai izskatījās, ka kāds no viņiem varētu ļoti mērķtiecīgi to portfeli meklēt? – Mensons kļuva nopietnāks.
- Nezinu. Tiesu izpildītājs – diez vai. Viņš man likās tāds, kurš dara lietas ķeksīša pēc. Tie otri, no advokātu kantora – arī diez vai.
- Nu tad jau nav par ko satraukties. – Puisis paraustīja plecus. – Vai tu joprojām gribi to portfeli atpakaļ?
- Es pat nezinu... – Melnā Roze iegrima domās. – Tīri likumīgi viņš nedrīkst būt pie manis. Tīri idejiski mēs varētu viņu iztukšot, un atdot tiesu izpildītajiem tukšu. Diez vai viņi varētu pierādīt, ka tieši mēs to iztukšojām.
- Tas nebūs tik vienkārši. – Mensons iesmējās. – Ja viņu būtu tik viegli iztukšot, dons Rudolfo jau sen būtu to izdarījis. Taču viņš nav dabūjis to koferīti vaļā, diez vai arī tev izdosies. Ja vien tu nezini šifru...
- Atlauzt arī nevar?
- Nē. Dona Rudolfo cilvēki mēģināja visu, gan lauzt, gan urbt. Tikai griezt vaļā ar liesmu nē, jo tad visdrīzāk vērtīgais saturs ies bojā.
- Un mūķētāji? – Melnā Roze painteresējās, atcerēdamās speciālistu, kas bija atvēris tēva seifu.
- Mēģināja. Bezcers. – Mensons aizsmēķēja. – Starp citu, dons Rudolfo ļoti interesējās, no kurienes koferītis.
- Un ko tu teici?
- Teicu, ka nejauši atradu.
- Un viņš noticēja? Labi, kāda starpība. – Melnā Roze atmeta ar roku. – Zini, drošāk droši vien būs, ka koferītis paliek pie tā tava dona. Tad neviens nevarēs neko uzvelt man.
- Klau, man ir pavisam cits jautājums. – Mensons nomainīja tēmu. – Tagad, kad sencīša vairs nav... vairs es nevarētu ievākties pie tevis? Tas būtu daudz ērtāk, tu zini...
Meitene gandrīz vai aizrijās ar ēdienu. Kaut kā līdz šim viņa par to nebija iedomājusies. Viņai nebija skaidras atbildes, ko Mensonam atbildēt. It kā jau no vienas puses būtu forši, ka viņš dzīvotu tur. No otras... viņai nez kāpēc likās, ka Mensons ne tikai savrupmājā neiederētos, kā ielas puika, kas kļūdas pēc nonācis sabiedrības krējuma aprindās, bet arī nebūtu pelnījis tur atrasties, jo īpaši ņemot vērā to, ka Mensona klātbūtne atkal un atkal atgādinātu par tēva bojāeju... Un labi, policijas priekšnieks, tēlaini runājot, šobrīd ēd Melnajai Rozei no rokas, bet vai pat viņam, nerunājot nemaz par izmeklētāju Esperansu, neradīsies jautājumi par to, kas ir čalis, kurš sāk dzīvot kopā ar upura meitu pāris dienas pēc sinjora Suaresa nāves? Vai tas neizskatīsies pārlieku aizdomīgi?
- Nezinu, vai gribu dzīvot kopā. Šobrīd vēl ne. Lai piemirstās atmiņas un citu interese par mani, un tad jau redzēs. – Viņa izvairījās no stingri noliedzošas atbildes un ieskatījās pulkstenī. – Oi, piedod, es paēdīšu un skriešu. Tu pat iedomāties nevari, cik man tagad daudz kas ir jādara.
* * *
Melnā Roze tomēr mazliet nokavēja un, kad viņa ieradās, Havjers un cilvēki no žurnāla – žurnāliste, fotogrāfs un mārketinga speciāliste – jau bija klāt. Atkal iepazīšanās, līdzjūtību izteikšanas – kā nu bez tām! – un tad jau beidzot arī intervija varēja sākties.
Intervija nemaz nelīdzinājās tam, kā meitene to bija iedomājusies – ka viņa atbildēs uz veselu kaudzi iepriekš sagatavotiem jautājumiem un ar to viss beigsies. Nebūt ne! Protams, par pašu intervijas tekstu atbildīgajam žurnālistei bija līdzi saraksts ar attiecīgiem pieturas punktiem jautājumiem, tomēr pašu jautājumu teksts procesā mainījās un precizējās, tieši tāpat kā Melnās Rozes atbildes. Tās tika piefrizētās un reizēm pat mārketinga speciāliste tās pārlaboja tik būtiski, ka no upura meitas oriģinālās atbildes tur nekas prātīgs pāri nepalika.
Meitene mēģināja protestēt, bet pat Hajvers nostājās savas darbinieces pusē.
- Neiespringsti! – Viņš teica Melnajai Rozei. – Paturi prātā, ka mēs rakstam ne tik daudz to, kā ir, bet to, ko lasītājam varēs labāk pārdot.
Kad nu beidzot teksts bija gatavs un no visu klātesošo puses vairāk vai mazāk tika atzīts par labu esam, sekoja fotografēšanās. Melnajai Rozei, lai saglabātu atmosfēru, atkal vajadzēja saģērbties sēru drēbēs, un tad viņu ilgi un dikti fotografēja. Pie seifa. Aiz galda, blakus vietai, kur bija nokritis nošautais tēvs. Krēslā, pie kura viņa bija piesieta ar līmlenti. Katrā vietā vairākas bildes, droši vien lai varētu nešaubīgi atlasīt pašu labāko katrā.
Beigu beigās intervija bija beigusies. Melnā Roze ieskatījās pulkstenī – tā bija ilgusi krietnas trīs stundas. Pavadot ne sevišķi gaidītos viesus meitene nopriecājās, ka līdz vakariņām ar Havjeru vēl ir vairākas stundas laika – būs laiks cik necik atpūsties.
Tomēr viņu gaidīja jauns pārsteigums. Bija uzradies vēl viens cilvēks, kas vēlējās ar Melno Rozi parunāties.
