Samaksāt par Agonijas operācijām izrādījās ārkārtīgi vienkārši – nekāda papildus birokrātija un papīru smērēšana nebija vajadzīga. Radās cita problēma: tik daudz skaidras naudas Melnajai Rozei līdzi nebija, bet maksāt ar bankas karti viņa negribēja – ej nu zini, ja policija sāk rakt, un noskaidro, ka viņa ir maksājusi par operāciju, un pēc tam arī to, ka draudzene savas traumas ir dabūjusi tajā pašā naktī, kad nezināmie laupītāji nošāva sinjoru Suaresu.
- Tā ir slavējama rīcība, ka vēlaties palīdzēt savai draudzenei. – Bija teicis ārsts, pie kura Melnā Roze gāja runāties par operāciju apmaksu. – Tomēr es priecātos daudz vairāk, ja jūs pierunātu viņu vērsties policijā. Vardarbība pret sievietēm ģimenē vai topošajā ģimenē nav pieļaujama, un ja mēs pret to kopīgiem spēkiem necīnīsimies, tā nekad nebeigsies.
Melnā Roze apsolīja, ka sekos šim lūgumam, un devās no slimnīcas prom – uz veikalu nopirkt Agonijai drēbes, kā bija solīts, un izņemt skaidru naudu operācijai.
Atgriezusies slimnīcā, viņa nokārtoja operāciju jautājumu un devās vēlreiz pie draudzenes.
- Paldies tev, Rozīt! – Agonija izskatījās patiešām laimīga, kad Melnā Roze pastāstīja viņai, ka viss ir nokārtots. – Es zināju, ka tu mani nepametīsi nelaimē! Bet zini, cukurotos riekstiņus ņem pati, es tāpat tos nevarēšu sakost.
- Ai, piedod! – Viešņa samulsa. – Es neiedomājos. Nākošreiz atvedīšu ko piemērotāku. Tu man droši varu atsūtīt ziņu, ja kaut ko īpaši sakārojas.
Kad Melnā Roze devās pavisam prom no slimnīcas, bija jau vēla pēcpusdiena. Viņa iedomājās, ka varētu vēlreiz satikt Mensonu, un pie viena arī paēst vakariņas.
Mensons neattieca, izrādījās, ka viņš visu šo laiku nav pametis krogu, un, kad Melnā Roze tajā ieradās, bija jau diezgan piedzēries.
- Es esmu pagalam. – Viņš teica, kad meitene piesēdās pie viņa galdiņa. – Man nav nekādu variantu. Ja es nedabūšu naudu – nu jau divsimts štukas, dons Rudolfo mani vienkārši izbaros haizivīm. Bet man nav ideju, kur to dabūt. Tu esi mana vienīgā cerība.
- Es taču teicu, vēl nav teikts, ka es mantošu žurnālu vai vispār jebko. – Melnā Roze atcirta. – Tāpēc šobrīd neko palīdzēt nevaru. Un pat ja es mantošu žurnālu un visu pārējo, es negribētu to atdot vienkārši tāpat. Galu galā no tā var būt arī mana izdzīvošana nākotnē.
- Tu domā tikai par sevi! – Mensons sadusmojās. – Tu rīt vēl badu nemirsi, bet, ja es netikšu pie naudas, tad ilgāk par pāris dienām vairs nenodzīvošu.
- Es rīt uzzināšu par mantojuma lietām. – Meitene atgādināja. – Mēs varētu satikties uz pusdienām, un tad es varētu jau konkrētāk zināt, vai varu ko līdzēt.
- Tu varētu ielikt sludinājumu, ka pārdod bembi, jau šodien. – Puisis piezīmēja. Melnā Roze saviebās.
- Tev pašam ir kādas idejas, ko darīt? – Viņa izlikās, ka jautājumu nav dzirdējusi. – Gadījumam, ja man nekāds mantojums netiek un es nevaru palīdzēt tev pat gribēdama?
- Mēģināt vēl kaut ko laupīt? – Mensons bez entuziasma noņurdēja. – Diez vai, mums vairs nav sabiedroto un man ir aizdomas, ka arī tur šobrīd negribēsi riskēt. Tā ir?
- Jā, šobrīd nav tas piemērotākais brīdis. – Melnā Roze pamāja ar galvu. - Varbūt tu vari aizņemties un atdot pamazām, ilgākā laikā?
- Uz milzīgiem procentiem? Visi kreisie aizdevēji plēš deviņas ādas, bet legālie man neko nedos, man taču oficiāla darba un ienākumu nav.
Sarunas nevedās, un meitene jau sāka nožēlot, ka bija izlēmusi satikt Mensonu vēlreiz. Paēdusi vakariņas, viņa aizbildinājās, ka ir nogurusi un devās mājās.
No reportieriem pie mājas bija palikuši tikai paši izturīgākie. Ignorēdama viņus, Melnā Roze signalizēdama, lai paši neatlaidīgākie nemetas gluži zem riteņiem, veiksmīgi iebrauca BMW pagalmā, aizvēra vārtus, atvēra garāžu, iedzina mašīnu tajā un, aizvērusi garāžas aizvirtņus, devās uz savu istabu.
Pa ceļam viņai radās ideja. Paņēmusi telefonu, meitene piezvanīja mājkalpotājai Marijai un palūdza, lai viņas dēls Migels, kurš mēdza savrupmājā un tās teritorijā darīt visādus sīkus darbiņus, rītdien ierodas iespējami smalki ģērbies, un ka viņš, iespējams, tiks nodarbināts visu dienu.
Vēl vajadzēja laicīgi sameklēt pieklājīgas drēbes, ko vilkt mugurā rītdien uz testamenta nolasīšanu, lai nav jāmeklē tās no rīta. Tas izrādījās diezgan sarežģīts uzdevums, bet drēbju Melnajai Rozei netrūka, un tā kā viņai retu reizi kopā ar tēvu bija nācies apmeklēt arī visādus oficiālus svinīgus pasākumus, bet beigu beigās viņa kaut ko piemērotu atrada. Tiesa, kā jau vēl īsti neizaugusi no savas pusaudzes – dumpinieces identitātes, viņa šajās drēbēs jutās diezgan neērti. Bet izvēles nebija – intuīcija teica, ka šajā gadījumā būs svarīgi iekļauties, nevis izlekt ar protestu uz stīvo mietpilsoņu fona.
Un ar to arī diena praktiski bija beigusies.
* * *
Melnā Roze jau bija piemirsusi, kā tas ir, celties pēc modinātāja zvana, bet šajā rītā nācās to darīt, lai laicīgi un bez stresa paspētu uz svarīgo pasākumu. Meitene bija satraukusies, viņai lāga negribējās ne ēst, ne arī patroļļot mājkalpotāju. Beigās izrādījās, ka laiks ir ieplānots ar pienācīgu rezervi, un, kad viņa bija gatava doties, vēl varēja mierīgi pasēdēt krietnu pusstundu. Melnā Roze uzgāja augšā uz savu istabu palasīt ziņas, bet nekas sevišķi jauns vai interesants, jo īpaši attiecībā uz `gadsimta noziegumu` pilsētas prestižajā rajonā, nebija noticis vai noskaidrojies.
Beigu beigās varēja kāpt mašīnā. Šoreiz Melnā Roze bija izlēmusi sēsties aizmugurē, ļaujot stūrēt Migelam, kurš acīmredzami priecājās par iespēju pasēdēt pie teju vai jaunākā BMW modeļa stūres. Turklāt šāds risinājums atbrīvoja meiteni no lieka stresa saspringt par to, kā viņa izlauzīsies cauri reportieru pūlim, un par laimi, mašīnas logi, jo īpaši aizmugurējie, bija tumši tonēti un vēl vairāk norobežoja viņu no uzmācīgajiem reportieriem. Kad Migels uzbrauca uz maģistrālās ielas, Melnā Roze iedomājās, ka varētu ar kādu noslēgt derības to, cik ilgi reportieriem pietiks pacietības tur dirnēt.
Atskatījusies, viņa konstatēja, ka daļa reportieru ir sasēdusies savās mašīnās un seko viņas BMW.
- Mums seko. – Viņa paziņoja Migelam. – Atraujies no viņiem, ja policija pieķers, es maksāšu sodu.
Migels pamāja ar galvu, un, pāris reizes, klaji un agresīvi pārkāpdams noteikumus, atrāvās no sekotājiem, kuri neatļāvās to pašu un atpalika.
Brauciens līdz notāra kantorim ilga vien nepilnas desmit minūtes. Palūgusi Migelu pagaidīt viņu turpat mašīnā, meitene sirdij satraukti dauzoties, devās iekšā ēkā. Izkārtne liecināja, ka notārs atrodas trešajā stāvā, bet pie lifta stāvēja rinda un, nevēloties gaidīt, Melnā Roze devās augšā kājām.
Svarīgais pasākums varēja sākties.
