Ģērbjoties izejamās drēbēs, Melnā Roze atskārta, ka starp viņu un Mensonu šobrīd ir vēl viena problēma, proti, reportieri, kuri joprojām dežūrēja pie mājas. Meitene baidījās, ka vienkārši izbraucot no teritorijas, nāksies lēnām vērt vaļā vārtus, un pastāv risks, ka reportieri aizstāsies tiem priekšā kā dzīvais vairogs un nelaidīs nevienu ārā, kamēr viņa nepiekritīs sniegt interviju. Savukārt izsaucot taksometru, pastāvēja risks, ka reportieri drūzmēsies tik biezā pūlī, ka Melnā Roze līdz taksometram vienkārši netiks.
Vajadzēja atrast risinājumu, un kas domā, tas izdomā.
Melnā Roze nokāpa lejā uz garāžu, kur stāvēja BMW, un sameklēja tur kombinezonu, kuru mēdza vilkt Migels, kad viņš tīrīja vai apkopa mašīnu. Kombinezons nebija sevišķi tīrs, bet kāda tam nozīme, gluži otrādi, tas pat bija labi, jo izskatīsies ticamāk. Tur, par laimi, bija arī plastmasas spaiņi un kaut kādas lupatas.
Brīdi padomājusi, meitene aizgāja līdz virtuvei un pabrīdināja mājkalpotāju, lai viņa mierīgi sēž savā virtuvē un dieva dēļ nenāk ārā pagalmā.
Uzģērbusi izejamām drēbēm virsū Migela kombinezonu un paslēpusi matus zem beisbola cepurītes un acis – aiz saulesbrillēm, Melnā Roze ielēja spainī ūdeni, ielēja tur krietnu šļuku mazgāšanas līdzekļa, atvēra garāžas vārtus un izdzina BMW ārā pagalmā, ar priekšgalu pret vārtiem žogā.
Uzmetusi paviršu skatienu reportieriem, meitene, kā nu mācēdama, sāka mazgāt mašīnu. Pareizāk sakot, vajadzēja tikai radīt iespaidu, ka mašīna tiek mazgāta, un ka neviens netaisās nekur braukt.
Melnā Roze cītīgi strādāja, brīdi pa brīdim uzmetot aci reportieriem aiz žoga. Nekas neliecināja, ka viņi ir atšifrējuši šo nelielo viltību, katrā ziņā mašīnas mazgāšanai praktiski nekāda uzmanība netika pievērsta.
Izlēmusi, ka mašīna ir pietiekoši nomazgāta, meitene pārgāja pie nākamā soļa – viņa vlka ārā pa vienam gumijas grīdas paklājiņus un salona un izdauzīja tos vienu pret otru. Paklājiņi jau bija pietiekoši tīri, galu galā īstais Migels tīrīja Melnās Rozes BMW ik pārdienas, un tik ātri viņa tomēr mašīnu atkārtoti nepiecūkoja.
Pēc izdauzīšanas meitene salika paklājiņus atpakaļ ar tādu aprēķinu, lai šofera paklājiņš sanāktu pats pēdējais. Ielikusi pēdējo paklājiņu, viņa iekāpa pie stūres, iedarbināja dzinēju un saņēma dūšu. Tagad vai nekad!
Pavērsusi tālvadības pulti pret vārtiem, Melnā Roze nospieda pogu un pacietīgi gaidīja. Vārti sāka vērties vaļā, viņai likās, ka tas notiek ārkārtīgi lēni, teju vai mūžību. Daži reportieri saausījās un pievērsa vārtiem vairāk uzmanības, nekā bija vajadzīgs, tomēr vispārēja skriešana to virzienā, paldies dievam, nenotika.
Tiklīdz vārti bija pavērušies tik daudz, lai BMW tiktu pa tiem ārā, meitene iemina gāzi grīdā, jaudīgais motors ierēcās kā satrakojies zvērs un, riepām pagriezienā kaucot, mašīna izšāvās pa vārtiem ārā. Riskējot pagriezienā zaudēt vadību, Melnā Roze piespieda uz pults podziņu vārtu aizvēršanai, un pēc brīža jau māja pazuda kaut kur tālu aiz muguras. Skaidrs, ka reportieri arī metās pie savām mašīnām un mēģināja dzīties pakaļ, bet, kad viņi tika līdz krustojumam ar maģistrālo ielu, BMW jau sen bija iejucis satiksmē un to atrast un panākt bez policijas iesaistes vairs nebija iespējams.
Izmetusi krietnu līkumu, Melnā Roze piestāja pirmajā benzīntankā, kurš trāpījās ceļā, novilka netīro kombinezonu un beisbola cepurīti, iemeta tos abus bagāžniekā, lai nepiecūko salonu, un brauca tālāk.
Par to, kā viņa atgriezīsies mājās, meitene pagaidām vēl nedomāja.
* * *
Lai neviens viņu lieki nesazīmētu krogā, Melnā Roze nenoņēma saulesbrilles arī tajā. Tas nostrādāja – arī Mensons viņu atpazina tikai tad, kad meitene piesēdās viņam blakus pie galdiņa.
- Stāsti! - Viņa pavēlēja, kad viņi bija sasveicinājušies.
- Ko tu gribi dzirdēt? - Puisis neizskatījās sevišķi noskaņots uz atklātību.
- Cerbers, Agonija. Kas ar viņiem?
- Slikti. Cerbers nomira. - Mensons noņurdēja. - Es nevarēju vest viņu uz slimnīcu. Slimnīcai nāktos ziņot policijai par šautu ievainojumu, un mums ātri vien nonāktu uz pēdām.
-Vai tu viņu… - Melnā Roze nodrebinājās, iedomājusies visļaunāko.
- Nē, viņš vienkārši noasiņoja. - Viņš atbildēja. - Mēs ar mokām pārrāpāmies pāri žogam. Tad vajadzēja izdomāt, ko darīt tālāk. Agoniju es aizvedu uz rajonu, kur viņa dzīvo, izlaidu ārā un iedevu naudu taksim, lai brauc uz slimnīcu pati. Uz Dievmātes Sāpju slimnīcu, tu zini, viņi neatsaka nevienam. Un par viņas traumu policijai nav jāziņo. Kamēr es vizināju Agoniju, Cerbers nomira.
- Un ko tu darīji tālāk?
- Kur es liku līķi? Izbraucu ārpus pilsētas, līķi apraku mežā, pēc tam braucu vēl tālāk un pametu mašīnu citā mežā. Koferīti, kuru paņēmu no tava tēva, paslēpu mežā. Tad ar pirmo vilcienu atbraucu atpakaļ uz pilsētu, paņēmu mašīnu un aizbraucu pēc koferīša. Tik tālu viss gāja labi.
- Labi? - Melna Roze parāva uz augšu uzaci. - Neko sev labi. Mans tēvs ir miris. Cerbers ir miris, un sazin vēl kas ir noticis ar Agoniju.
- Labi tāpēc, ka tālāk viss kļuva vēl sliktāk. - Mensons paraustīja plecus. - Tad man piezvanīja dons Rudolfo un teica, ka gribot mani redzēt.
- Dons Rudolfo? - Meitene saspringa. - Tu taču teici, ka laiks vēl ir.
- Jā, es domāju, ka ir. Tad nu lūk, dons Rudolfo gribēja zināt, vai tas neesot es, kurš esot padirsis divus kilogramus preces.
- Kā tad viņš to varēja uzzināt? - Melnā Roze nesaprata. - Tu taču teici, ka to, ka prece tev ir bijusi līdz uz kapliču, nav zinājis neviens, pat man tu pateici tad, kad tā jau bija prom.
- Es nezinu. Taču sliktā ziņa ir tāda, ka tagad dons Rudolfo grib, lai es samaksāju dubultcenu par zaudējumu. Man nācās viņam atdot tava tēva koferīti, iestāstot to, ka tas ir sasodīti vērtīgs.
- Tu izdarīji ko??? Tu viņam atdevi to koferīti? - Meitene sadusmojās. - Pie velna, vai tu maz spēj iedomāties, cik tas man bija vērtīgs?
- Tev vērtīgs? Vai tu zini, kas ir tur iekšā?
- Iespējams. - Viņa saknieba lūpas.
- Pasaki! - Nevarēja saprast, vai tas ir lūgums vai pavēle.
- Tu dabūsi viņu no dona Rudolfo atpakaļ? - Melnā Roze sakrustoja rokas uz krūtīm. - Zini, no tā koferīša var būt atkarīga visa mana žurnāla nākotne.
- Tava žurnāla? Sasodīts, pareizi, tu taču tagad mantosi žurnālu! Hehe, beigās tu vēl man pateiksi paldies, ka novācu tavu veco! - Mensons iesmējās.
Meitene iecirta viņam skaļu pliķi. Un uzreiz sajuta sev pievērstus apkārtējo skatienus.
Muļķīgi pasmaidījusi, viņa noplātīja rokas, sak, viss kārtībā, mēs jau visu noskaidrojām, turpinājuma nebūs. Un apsēdās atpakaļ blakus Mensonam.
- Pie velna, Mens. Mans vecais nomira, mēģinādams mani izglābt no uzbrucējiem. - Melnā Roze nošņāca. - Un zini, es nebūt nepriecājos, ka žurnāls tagad varētu būt man. Ar to ir… būs ļoti daudz klapatu.
- Tad ir vai varētu būt tev? - Puisis ieinteresējās. - Es nesaprotu.
- To es uzzināšu rīt. - Meitene aizsmēķēja cigareti. - Manam tēvam bija testaments, es nemantoju visu automātiski.
Mensons domīgi pamāja ar galvu.
- Neko darīt. - Viņš noņurdēja. - Labāk pastāsti, kā tev gāja.
- Mani tincināja diezgan kārtīgi. Bet laikam viss izdevās gana labi, stāstam noticēja, mani aizdomās it kā netur. - Melnā Roze nesāka stāstīt to, ka policijas priekšnieks apsolījās ziņot viņai par izmeklēšanas gaitu. - Es tikai baidījos, ka neiekrīt Cerbers un Agonija dēļ ievainojumiem. Bet tagad šķiet, ka mēs esam drošībā.
- Tu esi. - Mensons pavīpsnāja. - Bet man jau pēc dažām dienām ir jāatdod donam Rudolfo nauda, kuras man nav. Palīdzēsi man? Nevar taču būt, ka tēvs tev neko nebūs atstājis.
- Es skatīšos, ko varu darīt. - Viņa nekonkrēti atbildēja. - Bet tagad laikam vajadzētu apciemot Agoniju. Kur tu teici viņai vajadzētu būt?
