Suaresu dzimtas noslēpums 15

- Viss izskatās tīrs. – Mensons nočukstēja. – Aiziet!

Saāķējis pirkstus, viņš ar plaukstām izveidoja kaut ko līdzīgu kāpslim, lai Melnajai Rozei būtu ērtāk pakāpties, rāpjoties pāri žogam. Mūrētais akmeņu žogs nebija pārāk augsts – tas sniedzās aptuveni pieauguša cilvēka krūšu augstumā, un, jādomā, ka meitene vajadzības gadījumā tiktu tam pāri arī viena pati, tomēr puisis nepalaida garām lieku iespēju nodemonstrēt, ka viņš var būt arī džentlmenis.
Kamēr Melnā Roze rāpās pāri žogam tālāk pati saviem spēkiem, Mensons uzlika uz žoga lauzni, kas visu šo laiku bija stāvējis piesliets viņiem blakus, ātri pārrāpās tam pāri pats, un vēl paspēja palīdzēt piezemēties arī meitenei.

Paņēmis lauzni, viņš nekavējoties devās kapličas virzienā, un Melnajai Rozei nācās pielikt soli, lai Mensonu panāktu. Pilnmēness meta pār kapsētu spocīgu gaismu, apkārt valdīja gandrīz pilnīgs klusums, kuru traucēja vien grants čirkstēšana zem jauniešu kājām un naksnīgās pilsētas trokšņi kaut kur tālāk, un tas viss radīja visai spocīgu atmosfēru. Tas bija satraucoši un mazliet bailīgi, un meitene neviļus pieķērās Mensonam pie rokas.

- Nerausties. – Puisis klusu noteica un, paskatījies uz Melno Rozi, pasmaidīja. Meitene uzreiz sajutās daudz drošāk.

Viņi pienāca pie kapličas. Kā jau viņi bija to gaidījuši, galvenās durvis izrādījās ciet, un Mensons devās ēkai apkārt – iepriekš, apmeklējot kapsētu dienas laikā, viņi jau bija izpētījuši, ka otrā pusē ir vēl vienas durvis. Kapliča vēl pa retam tika lietota, tomēr tā bija diezgan noplukusi un, cik nu par to no malas varēja spriest, nekas neliecināja, ka ēkā ir uzstādīta signalizācija.

Melnā Roze jau atkal nopriecājās par to, ka bija izlēmusi uzvilkt melnos džinsus un zābakus, jo nācās brist cauri puķu dobēm. Kaut arī bija karsti – un jūnija naktis šajos subtropu platuma grādos bija gandrīz tikpat siltas, kā dienas – tomēr ar plikiem stilbiem gan rāpties pāri žogam, gan brist cauri puķu dobēm visdrīzāk būtu bijis daudz nepatīkamāk.

Kad viņi nonāca pie otrām durvīm, Mensons izvilka kabatas bateriju un, neko neteicis, tās gaismā brīdi aplūkoja durvis.

- Spīdini šeit! – Viņš pavēlēja un, pasniedzis bateriju meitenei, sāka darboties ar lauzni. Nakts klusumā laužot durvis, koka krakšķi likās pērkona dārdu skaļumā, un Melnā Roze sāka raizēties, vai tie, par spīti tam, ka bija jau krietni aiz pusnakts, nepamodinās blakus kvartālu iedzīvotājus, nerunājot nemaz par uztramdītajiem miroņiem.

Beidzot atlauztās durvis atvērās ar tādu čīkstoņu, kas likās esam vēl skaļāka par laušanas krakšķiem. Mensons pieslēja lauzni pie sienas, noslaucīja sviedrus no pieres un nospļāvās puķu dobē.

- Zvani šiem, lai nāk šurp. – Viņš teica. – Un ejam, paskatīsimies, kā tur iekšā izskatās.

Paņēmis no meitenes kabatas bateriju, viņš devās iekšā kapličā. Melnā Roze, paralēli zvanot draudzenei, viņam sekoja.

Kabatas baterijas gaismā varēja redzēt, ka viņi ir nonākuši kapličas tehniskajā telpā. Netīra un daļēji sarūsēji izlietne ar pilošu krānu, slotas, spaiņi un lupatas... Telpā oda pēc pelējuma un putekļiem, neizskatījās, ka šeit atrodamo inventāru kāds regulāri lieto.

Tikmēr telefonam otrā galā Agonija, Melnās Rozes un Mensona draudzene, pacēla klausuli.

- Viss kārtībā, nāciet šurp! – Melnā Roze klusām teica un, sagaidījusi Agonijas atbildi, pārtrauca sarunu.

Kabatas baterijas gaismas kūlis atdūrās pret vēl vienām durvīm. Mensons tās paraustīja un plati pasmaidīja – durvis izrādījās vaļā.

Aiz tām atradās nāciena galamērķis – kapličas galvenā telpa. Gandrīz vai pašā telpas vidū stāvēja galdam līdzīgs koka paaugstinājums, uz kura atvadu ceremonijas laikā tika novietots zārks ar nelaiķi, bet pie sienas tieši pretī galvenajām durvīm – neliels altāris un krucifikss virs tā.

Mensona kabatas baterijas šaudīgā gaisma pie sienām atklāja arī vairākas vāzes un bēdīga paskata solus un krēslus. Vairāk nekā telpā nebija.

- Iededz kādas sveces! – Puisis izrīkoja Melno Rozi. – Tumsa ir forša, bet kad tās ir pārāk daudz, neko nevar redzēt, un man nav nekāda iekāriena visu laiku gaismot ar bateriju.

Viņa paklausīgi noņēma no pleciem mugursomu, uzcēla to uz zārkam domātā paaugstinājuma, un Mensona kabatas baterijas gaismā izvilka vairākas sveces.

Viņi bija gribējuši melnas sveces, bet tādas dabūt bija izrādījies pārāk grūti, turklāt Mensons nevēlējās atstāt pārāk viegli izsekojamas pēdas. `Mēs taču pēc sevis netaisāmies neko satīrīt`, viņš bija teicis, `to noteikti kāds agrāk vai vēlāk atradīs. Nav teikts, ka policija mūsu baigi cītīgi meklētu, bet nav baigi daudz vietu, kur var dabūt melnas sveces, un nebūs arī sevišķi daudz cilvēku, kas par tādām būtu interesējušies. Bet mums lieka policijas interese par sevi noteikti nav vajadzīga.` Tāpēc viņiem nācās iztikt ar visparastākajām saimniecības preču veikalā nopērkamajām svecēm.

Nošvirkstēja šķiltavas, un viena svece uzliesmoja turpat uz paaugstinājuma. Mirkli vēlāk tai piebiedrojās vēl viena uz altāra pie krustā sistā Jēzus kājām, tad vēl pa vienai katrā pusē uz soliem vai krēsliem. Tumsu nomainīja krēsla, un Mensons varēja izslēgt kabatas bateriju.

Ar padarīta darba sajūtu Melnā Roze sadabūja cigareti, un Mensons sekoja viņas piemēram. Tik tālu viss bija gājis vairāk nekā labi, un varēja atļauties brīdi atslābt – vēl jo vairāk tāpēc, ka līdz brīdim, kamēr neatnāks Agonija un Cerbers, tāpat neko daudz nevarēja iesākt.

Izsmēķējis cigareti, Mensons izdomāja, ka grib čurāt, un, pats uzjautrināts par savu asprātību, piečurāja vienu no vāzēm.

Bet drīz pēc tam arī Agonija un Cerbers bija klāt, nesdami ne vien mugursomas, bet arī krātiņu ar kaķi, un pēdējie gatavošanās darbi melnajai misei varēja sākties.