Patīkamu lasīšanu! Komentejiet, jo šim priekšā ir vēl ļooooti nopietns rediģēšanas darbs!
Sestais stāsts jeb tas, kā es uzzināju to, cik svarīgs ir Koka amats.
- Ā! Mans dievs! – mans sajūsmas kliedziens piepildīja gaisu.
- Es jau zinaju, ka tev patiks.! – smaidot, uz kajīti atsteidzās kuģa pavārs.
- Lūdzu, saki, ka tas ir tas, ko es domāju! – es gavilēju.
- Tas ir tas, ko tu doma.
- Piens un svaigi augļi, un gaļas sacepums! – es turpināju sajūsmā kliegt.
- Tikko nobeigtas galas sacepums. – viņš smaidot izlaboja.
- Bet, tas nav iespējams, līdz tuvākajai salai ir jābūt vēl divu dienu braucienam! – es meklēju kādu iemeslu, kas pierādīs – es sapņoju.
- Lidz tuvakai salai pirms divam dienam bija divu dienu brauciens. Tu ilgi nogulēji Tiko. Loti ilgi. Un kugis ir uznemis tempus. Mes steidzamies.
- Tu gribi teikt, ka es gulēju divas diennaktis?
- Ne, Tiko, cetras dienas un naktis. Mes domajam, ka esi beigta.
- Tas ir sapnis. – es konstatēju, jo mums nekad nedod tādus labumus, un tādā vairumā – uz kuģa ir stingri ierobežota ēdiena sadale, pat tad, kad papildināti krājumi.
- Nav sapnis.
- Tu gribi teikt, ka šo – es pamāju uz piepildītā galda pusi,- dabū visi divsimt vīri?
- Ne. Tikai viena slima meitene.
- Tu zagi pārtiku?! – biju šokā, ko te par tādu noziegumu vai no nocert roku, kas gan nav labākais variants, jo tā ir viena no nepieciešamākajām ķermeņa dalām jūras kaujas, vai arī nogriež galvu.
- Ne. Kapteinis lika tev to atnest, un es atnesu. Tas ari viss.
- Kapteinis? Juralds?
- Ja. Vins teica, ka tev par labu ta susla nenakot. Vins dusmīgs uz arstu bija, ka tu tik ilgi guli – uztraucas, loti.
- Skaidrs, un vai viņš pats pie manis ir bijis?
- Nava un nebus. Tu esi apkalpe – vins kapteinis. Vins nedrīkst pie tevis nakt – distance jatur, tapec naku es. Ta vienmer – to visi zina. Ja ne vienigi tu.
- Tad, tu vienmēr esi kapteiņa sūtnis?
- Ja. Un labs pavars. Kartings pavars, tads, kurs prot labi gatavot, es suslu netaisu, es taisu tikai labāko, vienmer, pat tad, kad Bahas bijam, es vienmer to labāko taisiju. Un taisisu vienumer.
- Paldies par info. Un pusdienām, es pieņemu...
Vairāk man nekas nebija jāsaka. Koks jau bija izgājis laukā pa durvīm un atstājis mani vienu.
Redzi kā, izrādās, ka mans brālis, tomēr, uztraucās par mani.
Un, ka tieši pavārs ir tas, kurš to vislabāk prot izrādīt.
Dīvaini, laikam pati tam neticētu, ja nebūtu piedzīvojusi.
Zināšu – arī pavārs, ne tikai ārsts ir bīstamas personas. Kapteiņa sūtņi. Tas jāpatur prātā. Varbūt noder.
Jā, pavāram ir svarīgs darbs...
Ei tu nost, es nespēju noticēt, ka Juraldnes par mani tiešām tā uztraucās! Es viņam rūpu, un tā ir tāda laime!
Jā, dažkārt pilnai idillei nevajag vairāk kā apziņu, ka ir kaut viens cilvēks, kam tu esi no tiesas svarīgs…
