Kā vienmēr - patīkamu lasīšanu, vēlmi kritizēt, (....) <----- šeit bija jābūt ļoti garai atrunai par to, kāpēc man ir tik šaušalīga gramatika.
P.S. šodienas citāts: " Dzīvei ir jēga tikai tad, ja esi to nodzīvojis ciu cilvēku dēļ." Neatceros, kas to teicis (Help, ja kāds zin!!!), taču piekrītu.
Vienpadsmitais stāsts jeb kā mūsu komanda uztver Ego un viņa egocentrismu.
- Tātad neviens neiebilst? Tad turpinām. Kurš nākošais?
- Ego būs nākamais! Es nerunāšu gari, jo Man tas nav jādara. Ego ir lielisks, un jūs ļautiņi, to zināt. Ego prot darīt visu un dara visu un Ego ir ideālais kapteinis. Ego jākļūst par kapteini! Tā un punkts!
- Mut’ ciet! – iesaucās Enns.
- Ego, piedod, bet tu esi tik uz sevi tendēts, ka par kapteini nederi, un ja tu neaizvērsies, man bail, ka mēs visi tevi pārsviedīsim pār bortu…- asi, un tomēr pieklājīgi viņu apklusināju.
- Ego jūs nesaprot, bet Ego jums piedod jūsu rupjību! – un šis, samērā dīvainais francūzis, apsēdās.
- Tikai formilaritāte. Kāds tomēr uzskata, ka Ego jākļūst par kapteini?
- Ego tā uzskata – viens no brāļiem Dūšām jautri ieteicās.
- To mēs jau zin’ – Enns skaļi atsmēja.
- Un bez Ego kāds tā domā? – neticīgi nojautāju.
- Nē. – atskanēja vienbalsīga atbilde.
- Skaidrs. Turpmāk lūdzu egoistus nepieteikties, tādi mums neder, padies! – nočivināju kā putniņš.
Ir tāds sens teiciens – lai par ko tu smietos, nesmejies par sievietēm, bērniem, un jūrniekiem, jo viņi ir bīstami, kad ir satracināti. Lai gan tobrīd pa visu kajīti dārdēja smiekli, zināju, ka, ja mēs ar Ego paliktu tagad vieni kaut uz pāris sekundēm, viņš man galvu norautu. Tas bija nejauki, un tomēr vajadzīgi. Kārtībai vajag savus upurus, tāpat kā skaistumam.
Vienpadsmitais stāsts jeb kā mūsu komanda uztver Ego un viņa egocentrismu.
- Tātad neviens neiebilst? Tad turpinām. Kurš nākošais?
- Ego būs nākamais! Es nerunāšu gari, jo Man tas nav jādara. Ego ir lielisks, un jūs ļautiņi, to zināt. Ego prot darīt visu un dara visu un Ego ir ideālais kapteinis. Ego jākļūst par kapteini! Tā un punkts!
- Mut’ ciet! – iesaucās Enns.
- Ego, piedod, bet tu esi tik uz sevi tendēts, ka par kapteini nederi, un ja tu neaizvērsies, man bail, ka mēs visi tevi pārsviedīsim pār bortu…- asi, un tomēr pieklājīgi viņu apklusināju.
- Ego jūs nesaprot, bet Ego jums piedod jūsu rupjību! – un šis, samērā dīvainais francūzis, apsēdās.
- Tikai formilaritāte. Kāds tomēr uzskata, ka Ego jākļūst par kapteini?
- Ego tā uzskata – viens no brāļiem Dūšām jautri ieteicās.
- To mēs jau zin’ – Enns skaļi atsmēja.
- Un bez Ego kāds tā domā? – neticīgi nojautāju.
- Nē. – atskanēja vienbalsīga atbilde.
- Skaidrs. Turpmāk lūdzu egoistus nepieteikties, tādi mums neder, padies! – nočivināju kā putniņš.
Ir tāds sens teiciens – lai par ko tu smietos, nesmejies par sievietēm, bērniem, un jūrniekiem, jo viņi ir bīstami, kad ir satracināti. Lai gan tobrīd pa visu kajīti dārdēja smiekli, zināju, ka, ja mēs ar Ego paliktu tagad vieni kaut uz pāris sekundēm, viņš man galvu norautu. Tas bija nejauki, un tomēr vajadzīgi. Kārtībai vajag savus upurus, tāpat kā skaistumam.
