http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-pirkstiem-23/765162
Satvēru rokās kladi, un rūpīgi appētīju. Klade bija tumši zaļā krāsā un ar dažiem traipiem, kas bija vairāku gadu laikā izveidojušies.
Vienīgais, ko es sapratu, bija tas, ka klade noteikti nepiederēja man, jo nekad nebiju rakstījusi dienasgrāmatas. Un nemaz netaisījos to darīt, jo tas bija pārāk bīstami. Iespējams, ka klade piederēja, kādai citai meitenei, un viņš to bija paņēmis, bet to noskaidrot es varēju vienīgi paskatoties, kas īsti iekšā kladē bija.
Atvēru klades pirmo lappusi, un pārsteigumā atplētu muti. Klades galveno sākuma lapu rotāja mans vārds un uzvārds. Apakšā bija parakstīts gada skaitlis kurā biju dzimusi.
Ar drebošām rokām pāršķīlu nākošo lappusi. Šajā lappusē bija rakstīti dažādi dati par mani, bet tie bija ļoti seni dati. Tur bija rakstīts mans svars, garums un pārējos datus es īsti nevarēju saprast, bet es sapratu to, ka šis viss tika rakstīts, kad pirmo reizi mani ielika cietumā. Atceros kā mani tur nomērīja un veica vēl dažādas lietas, lai noteiktu, kādā veselības stāvoklī es tad biju.
Pēc pierakstiem es sapratu, ka biju ļoti veselīga, un visi dati liecināja, ka esmu stabila. Ilgi gan neiedziļinājos šajā lappusē, jo ļoti daudzas vietās bija sašvīkāts un sasvītrots.
Es pāršķīlu nākošo lappusi, un tur pretim man rēgojās datums, un kaut kas uzrakstīts. Cik vien spēju izlasīt es nopratu, ka šis cilvēks apraksta visas manas kustības. Tur neviens vārds nebija pārāk iedziļināts, viss bija vienkārši paskaidrots. Un tad sekoja nākošais datums, un tik pat vienkārši bija paskaidrot.
Pirmās lappuses es lasīju ar aizrautību, bet jo tālāk kladē tiku, jo garlaicīgāk man palika, jo viss atkārtojās, un sekoja tikai datumi. Es sāku aiz vien ātrāk pāršķirstīt, līdz uzskrēju vienam teikumam, kas strikti atšķīrās no visa, kas iepriekš bija rakstīs.
„Manas jūtas pret viņu palielinās. Tagad saprotu mātes teikto! Viņa spēja visus apburt un paverdzināt, bet nekas es viņai pretošos!”
Ko šis teikums nozīmēja? Un kas bija viņa? Vai tā biju es? Es atšķīru dažas lapas iepriekš, bet neko īpašu neizlasītu. Kāpēc pēkšņi izskanēja šāds teikums?
Es atsāku lasīt, no tās vietas, kur biju beigusi, un atradu vēl vienu rindkopu, kas mani padarīja tramīgu.
„Viņa ir tik trausla? Kāpēc viņa tāda ir? Es vēlos viņu, tikai viņu, bet man to baudīt liedz. Viņa man ir kā aizliegtais auglis, pēc kura es tvīkstu. Kāpēc viņa nav mana?”
Šis teikums un datums man lika ievilkt elpu un viegli ieelpot. Man bija jālasa tālāk, lai arī ko man nozīmēja šis teikums.
Es pāršķīlu nākošo lappusi, un turpināju lasīt nākošo dienu.
„Viņas augums bija viss, ko vien varēju vēlēties. Es zināju, ka viņai sāp, bet, ja viņa zinātu cik man ļoti sāp! Šis bija mokas, un beidzot es varēju būt pie viņas tuvumā. Es varēju viņai pieskarties un varēju viņu izbaudīt…”
Tālāk es nespēju lasīt, jo mans vēders apgriezās otrādāk, un es jutu kāpjam augšā pa muti žulti.
