Nav no tām garākajām daļām, jo nevaru tikt pie datora, bet pēc lūguma centos uzrakstīt vēl vienu daļu šodien. :)
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-makoniem-17/694296
Gari nopūtos, jo nebiju gatava uz ko tādu. Rebeka vēl joprojām uzmanīgi skatījās uz mani. Viņas dziļās, arī zaļās acis vērās manējās. Jutu, kā manās acīs sariešas asaras, tāpēc nolaidu skatienu.
- Saulīt, neraudi - Rebeka mani mierināja - Es vienkārši vēlos, lai tev būtu vieglāk. - viņas plauksta uzgūlās uz mana pleca. Paskatījos atkal viņas sejā, kura izstaroja laipnību un mīlestību. Nolēmu, ka varbūt patiešām prātīgāk būs visu izstāstīt, tāpēc dziļi ievilku elpu, lai sāktu runāt.
- Pirms es pametu skolu, man kā normālai meitenei bija puisis, ar kuru es draudzējos jau no bērna kājas, bet 8.klasē starp mums parādījās mīlestība. Bet tas ir cits stāsts. Galvenais, ka viņš bija mans puisis.- Rebeka uzmanīgi manī klausījās, un es turpināju -Kādu dienu es, viņš un mana draudzene Terēze bijām aizbraukuši uz upi peldēt, jo bija vasara. Viss ritēja ļoti labi, līdz starp mani un Uvi izcēlās strīds. Viņš paņēma savas mantas, lai ietu prom, it kā bēgot no strīda, bet es viņam sekoju, bļaujot uz viņu, lai parādītu, ka tik viegli nepiekāpšos. Terēze sekoja mums, lai mēs neizdarītu neko stulbu. - ievilku dziļu elpu. Virtuvē valdīja pilnīgs klusums. - Kad biju viņu beidzot panākusi ar visu savu bļaušanu, viņš pagriezās pret mani, lai uzkliegtu pretī, un gāja atmuguriski, jo es viņam vēl nācu virsū. Strīdam iekarstot, nepamanījām, ka Uvis bija jau uzkāpis uz braucamā ceļa. Kad to pamanīju, bija jau par vēlu, jo lielā ātrumā Uvim virsū nesās smagā mašīna.... - ieturēju pauzi, jo tā visa aina man pavīdēja acu priekšā, liekot manai sirdij salūzt tūkstots gabaliņos. - es pat nepaspēju viņam uzsaukt, lai viņš uzmanās, kad viņa ķermenis aizlidoja vismaz 100 metru attālumā. - pār maniem vaigiem sāka tecēt asaras. - tu nevari iedomāties, kā es jutos tajā brīdī, jo es to visu redzēju: tās visas asinis, daudzos cilvēkus un Uva sadragāto ķermeni. Terēze mani centās mierināt, bet viņai nekad neizdosies sadziedēt to visu, kas manī sadrupa tajā brīdī, tajā dienā... Uvis man bija svarīgāks par visu pasaulē. - acis bija pilnīgi aizmiglojušās, tāpēc neredzēju Rebekas sejas izteiksmi. Apkārt valdīja pilnīgs kapa klusums, kad viņa mani apkampa un centās mierināt.
- Alisīt, neraudi. - viņas balss izklausījās tik līdzjūtīga, ka drīzāk varētu sākt raudāt vēl vairāk. Tā nosēdējām gandrīz divas minūtes pilnīgā klusumā, kuru pa brīdim pārtrauca mani sņuksti, līdz Rebekai, vismaz man tā izskatījās, ka nāca apgaismojums - Zini ko? - viņa mani novilka no sava pleca, kurš bija palicis pilnīgi slapjš no manām asarām. Noslaucīju acis. - Varbūt tava sirds ir sadragāta, bet es zinu labu ārstu, kas varētu kaut mazliet palīdzēt. - viņa plati smaidīja, bet es vēl neko nesapratu. - Kā būtu, ja mēs visas četras, kad tās divas guļavas pamodīsies, aizietu iepirkties? Es izmaksāšu - skatījos uz viņu ar nosodošu skatienu. Šaubos, vai iepirkšanās varēs man palīdzēt, bet tā kā es to saskatīju kā labu metodi domu novēršanai, piekritu Rebekas piedāvājumam. Viņa sasita plaukstas vairākas reizes kā mazs bērns un apkampa mani vēlreiz.
- Oho, kas tad te mums par maigošanos, ko? - Viktorija smejoties ienāca virtuvē, liekot mums ar Rebeku satrūkties.
- Labrīt - abas sinhroni noteicām Viktorijai.
- Jā, labrīt, labrīt. - Viktorija vēl smaidīja.
- Sofija vēl guļ? - Rebeka jautāja
- Jā, kāpēc jautā? - Viktorija saspicēja ausis, lai dzirdētu Rebekas atbildi.
- Nu, mēs ar Alisi esam izdomājušas dienas plānu. - Rebeka, plati smaidot, atbildēja uz Viktorijas jautājumu, kura izskatījās tik pat lielā nesaprašanā kā es sākumā, gaidot paskaidrojumu.
spoki.tvnet.lv/literatura/Starp-makoniem-19/697457
