Starp eņģeļa spārniem #123

~~~
Nezināju, kas mani tracina vairāk- Kates iecere un neatzīšanās, draņķīgais laiks vai arī pašas mulsums jūtot blakus skolotāju.
Automašīnā skanēja Arta disks ar deviņdesmito gadu dziesmām, kuras es pat nepazinu. Gar logu slīdēja pelēkbrūnas ainavas ar uzartiem laukiem un vietumis koku puduriem.
Ik pa laikam jutu Edgara skatienus uz mani, bet turpināju spītīgi blenzt pa logu uz nemīlīgajiem skatiem. Man nepietika drosmes sākt ar viņu sarunu un par ko gan runāt? Brauciens ievilkās jau pusstundu un izskatījās, ka galā nonāksim tikai pēc stundas. Kate snauduļoja priekšā un viņas galva noslīga uz sāniem. Pati apspiedu žāvas un pievilku kājas sev klāt.
Saspringu, kad Edgars pavirzījās man tuvāk. "Auksti?" Pasmaidīju "Mazliet." Viņš pastiepa roku uzklāja segu man uz ceļgaliem. "Tagad ir labāk?"
"Jā, daudz labāk.", pētīju rakstus uz mīkstā pleda. Skolotāja roka vēl arvien kavējās uz manas plaukstas locītavas, sildīdama vēl vairāk nekā sega.
Aizāķēju savu pirkstu aiz viņa īkšķa un jutu kā viņš saspiež manu plaukstu. Sev par šausmām man izlauzās platas žāvas. "Guli, es tevi pamodināšu vēlāk ." Edgrars nočukstēja tikko dzirdami. Par atbildi tikai pamāju ar galvu un ieslīgu saldā miegā. Pirms aizvērt acis, vēl tikai paspēju ieraudzīt Arti viegli pasmaidām un jutu skolotāju lūkojamies ar joprojām sakļautām plaukstām.
***
Samirkšķināju acis, cenzdamās atskārst kur atrodos. Jutu galvu balstāmies uz kaut kā silta un cieta un ap pleciem kādu roku. Ausī dvesa silta elpa: "Esi pamodusies? Esam klāt." Ar šausmām pašāvu galvu sāņus un trāpīju skolotājam pa plecu. "Atvainojiet. Es jūs apgrūtināju, droši vien esmu smaga tā nospiezdama jūs." Centos savaldīt savas runas dotības un izveidot sakarīgus teikumus.
"Nē, nē, ko tu. Es..." viņš aprāvās pusvārdā, kad Kate atrāva mani nostāk. "Nāc, izkravāsim mantas." Kad jau bijām nostāk no abiem puišiem, viņa satraukti dudināja: "Kas jums tur abiem notika aizmugurē? Kad pamodos, tu gulēji ar svētlaimīgu sejas izteiksmi viņam uz pleca, abi sadevušies rociņās un viņš tevi apskāvis. Tikai nemelo, ka tas bija nejauši." Izvilku no bagāžnieka somas un teltis. " Nē, nebija nejauši. Bet tas neko nenozīmē, tikai nevainīgs žests. Un neskaties uz mani ar tādām acīm, es zinu uz ko tu mērķē." Ar acs kaktiņu redzēju Edgaru un Arti rosāmies ap ugunskuru. "Jā, es tieši uz to mērķēju. Tā taču ir acīmredzama lieta un vēl tik lieliska izdevība. Es no malas redzu kādām acīm jūs viens uz otru skatāties. Ir grēks tādu izdevību neizmantot. Jums jābūt kopā un jūs būsiet."
"Es ceru", klusi nočukstēju, bet neizskatījās, ka draudzene būtu ko dzirdējusi, krāmēdamās ar guļammaisiem un teltīm. Un tā bija labāk. Pietiek tikai ar to, ka draudzene zina tik daudz un ne vairāk.
***
Mākoņi debesīs bija pašķīruši skatu zvaigznēm un pilnmēnesim, kas rotājās ezera viļņos. Ugunskura dzirksteles lidoja pret tumšzili samtainajām debesīm kā zvaigznes, kas nolaidušās uz zemes. Pievirzījos tuvāk ugunskuram un sabāzu rokas dziļāk pūkainā džempera piedurknēs. Ezera viļņi, šķeldamies pret krastu, radīja šalkoņu, kas saplūda ar meža radīto skaņu simfoniju.
Pēc ilga laika beidzot jutu sen gaidīto laimes sajūtu. Netālu sēdēja vīrietis, kuru mīlēju, lai gan bez atbildes jūtām, tomēr varēju viņu vērot sev līdzās, pretī apskāvušies sēdēja abi tuvākie draugi jau no bērnības. Un arī mājās viss bija brīnišķīgi. Ko gan es vēl varēju vēlēties?
Uguns atspulgā mirdzēja Kates slapjie mati un baltzobainais smaids. Brīdi caur skropstām vēroju meiteni. Acu priekšā no atmiņām izpeldēja vīzijas ar sīko meitēnu ar biezajām bizēm spriņģojam pa mājas pagalmu, tad pusaugu meiteni ar kautrīgu smaidu un visbeidzot jaunu sievieti, kura smaidīja par spīti visam, pat tad, ja viņu aizvainoja. Un vai tad ar mani nebija tāpat? Te es sēdēju laimīga, bet ar sagrautām ilūzijām. Palūkojos sāņus uz netālu sēdošo vīrieti. Es viņu pazinu tikai mazliet vairāk par mēnesi, bet šķita pagājusi mūžība. Es viņu paspēju iemīlēt, bet nepaspēju ienīst... Un varbūt nekad nespēšu. Viņš sēdēja pavērsis skatu pret debesīm. Tik ļoti vēlējos tagad apskaut viņu, piekļaut galvu siltajam plecam, uzminēt viņa domas un ielūkoties dziļajās acīs.
Kate ar Arti sēdēja apskāàvušies, nekam nepievērsdami uzmanību. Sajutos vientuļa un nogurusi. Pirmītējais laimes zibsnis bija pagaisis un sirdi atkal nospieda akmens. Piecēlos no koka stumbra un devos uz telti, kad Kate pieklusināti uzsauca: "Aija, uz kurieni tu? Vēl taču agrs."
Nepagriezusies atbildēju: " Iešu gulēt, esmu pārāk nogurusi." Teltī apgūlos un aizvēru acis, ļaudama sirdij nomierināties un norimt. Cerēju, ka citur no mājām spēšu aizmirst skumjas kaut uz brīdi, bet tās tieši pretēji-pastiprinājās.
Palūrēju pa telts šķirbu-ugunskurā kvēloja ogles un pie tā neviens vairs nesēdēja. Ik pa laikam gaisā uzlidoja dzirksteles un tūliņ nodzisa. Palīdu zem mīkstās segas, cenzdamās aizmigt, bet par spīti nogurumam, pa galvu maisījās domas un vērpās, vijās neizprotamiem ceļiem. Uz brīdi iegrimu murgainā miegā, kur turpinājās prāta klejojumi. Tikai šoreiz sapņos tīri ar sāpēm izjutu kāda ilgas. Šis "kāds" sauca mani, sauca no tālienes apslāpētā balsī, kuru es spētu atpazīt no simtiem citu. Balss kļuva arvien klusāka un klusāka, bet sāpes pastiprinājās. Tad palika tikai klusums un es viena... pavisam viena ar vēja aukām.
Ar spēju rāvienu pietrūkos sēdus un aizžņaugti vilku elpu. Tas bija sapnis, tikai ļauns sapnis, nekas cits. Šaurajā teltī gaiss bija pārāk smags un karsts, ka nospieda vēl vairāk.
Berzēdama acis laipoju pāàri dažiem zariem un kunkuļiem līdz ezera viļņiem. Vieglajā vējā tie viegli ņirbēja, izjaukdami mēness apaļo atspulgi un izsvaidīdami to atstatus. Mežā ieūjinājās pūce un tūdaļ apklusa, ļaudama atkal iestāties rudens dziļajam klusumam. Atspiedu galvu uz ceļiem un ļāvu ezera smaržai ieaijāt sevi, piepildot ar mieru. Lūkojos augšup neskaitāmajās zvaigznēs debesu jumā un domāju par bezgalību, kas valdīja tur augšā. Kas gan es esmu par puteklīti, viens no neskaitāmajiem kā šīs zvaigznes. Kam gan es rūpu, ja ne vienīgi sev?
Pāri visam debesu apvārsnim nomirdzēja gara svītra un viena zvaigzne izzuda. Vēl paspēju ievēlēties vēlēšanos, cerēdama uz neticamo. Cerība mirst pēdējā un atlika ķerties pie dzīves sapņiem. Tas nebija nekas salīdzinājumā ar visumu- tikai sīka vēlēšanās būt mīlētai... tikai, lai mani mīlētu tas, kuru mīlu es. Kaut vai bez laimīgām beigām, tomēr es zinātu, ka pasaulē esmu kādam svarīgākā.
Aiz muguras nočabēja lapas kā soļi. Zināju, ka tikai izlikās, tādā nakts stundā biju šeit viena. Sirds salecās, kad roka pieskārās man pie pleca un virs galda atskanēja Edgara samtainā balss. "Drīkstu apsēsties?"
Pavirzījos nostāk, to dodama par piekrišanu. "Jums arī nenāk miegs?" Jutu kā viņš pamāj: "Jā, pārāk daudz domu jaucas pa galvu no kurām nespēju rast izeju. Redzēju siluetu sēžam šeit un gluži vai pārdabisks spēks man teica, ka tā esi tu." Saklausīju nenosakāmas izjūtas viņa balsī- nezināju vai tās bija skumjas, ilgas vai kas cits. Brīdi sēdējām klusēdami, baudīdami nakts burvību. "Vienmēr, kad jūtu skumjas vai ilgas, palūkojos naksnīgajās debesīs un sajūtos tuvāka kādam augšā. Jūtu neizsakāmu mieru vai vienkārši prieku. Reizēm vientulības brīžos parunājos ar savu zvaigzni. Lūk ar šo spožo." Norādīju ar pirkstu debesīs. Zināju, ka Edgars smaida, acu priekšā redzēju to, lai gan neskatījos uz viņu. "Nakts ir maģijas laiks, kad varam būt mēs paši un neizlikties, pat negribot pārtraucam spēlēt dienas lomas un noņemam maskas." Caur pirkstiem laidu smiltis, ļaudama tām aizplūst un atkal ņēmu plaukstā. Mēness gaismā iemirdzējās kāds smilšu grauds un tūlīt nozuda.
Starp mums gluži vai fiziski varēja just spriedzi. Tā burtiski virmoja gaisā. Iestājās pauze un redzēju kā Edgars nervozi knibina zāles stiebru. Klusi pajautāju: "Kaut kas noticis?" Viņš izrāvās no domām un pievērsa acis man: "Ko? Ā... Nekas īpašs. Tikai nomāc dažas domas." Neuzdrošinājos jautāt par šīm domām. Tā nebija mana darīšana, lai gan vēlējos viņu mierināt. "Es tad laikam iešu uz savu telti." Vilcinājos, cerēdama, ka viņš vēl kaut ko teiks. Bet skolotājs tikai sēdēja un pamāja ar galvu. Lēniem soļiem devos atpakaļ, gribēdama joprojām atrasties viņam blakus, bet nezināju, ko vēl teikt. "Aija? Pagaidiet mazliet." Mazliet aizelsies vīrietis pieskrēja klāt. "Es gribētu tev ko teikt. Piedod, es to nespēju vairs mainīt.", viņš ar roku nobrauca pār seju un sāka nervozi mīņāties un kaut ko murmināt. Apjukusi stāvēju turpat. "Es nekad nevēlos tev bojāt dzīvi vai kā citādi traucēt tevi. Ja vēlies, es jau nākošnedēļ aiziešu prom no šejienes un tu nekad mani vairs neredzēsi. Ar mani tādas sajūtas ir pirmo reizi dzīvē. Ak Dievs, kāds gan es esmu muļķis, ko tādu pieļaudams. Tikai ir jau par vēlu un es nespēju turēt šos vārdus vairs sevī." Viņš apklusa un likās apdomājam ko teikt. Nu jau gandrīz kā čuksts atskanēja viņa balss: "Kad es tevi ieraudzīju pirmoreiz, kad tu aiztraucies man garām un tavi brūnie mati plīvoja vējā, es nezinu, kas ar mani toreiz notika. Tā bija sekundes simtdaļa, kad es jutu šo klikšķi, kas mainīja visu manu dzīvi. Tu esi tā, kuras dēļ ir vērts dzīvot, cerēt, tu esi dieviete zemes virsū. Es neuzdrošinos cerēt un gaidīt uz atbildes jūtām, vienkārši vēlos tapt uzklausīts. Pasaki tikai un es pazudīšu no tavas dzīves uz visiem laikiem, tu aizmirsīsi par manu eksistenci. Gribu tikai, lai tu to zini. Es mīlu tevi."
Acis aizmiglojās un pār prātu pārklājās kā migla, noslāpējot visu. Nejūtot ceļu, nejūtot zaru cirtienus sejā, skrēju pati nezinot kur. Sabruku mežā uz lapu paklāja un sāku raustīties nevaldāmās elsās. Es gribēju dzirdēt šos vārdus, tik kvēli vēlējos. Bet tagad mana dzīve brūk. Es negribu, lai viņš manis dēļ zaudē darbu, nokļūst cietumā un nozūd no manas dzīves. Es nebiju tā vērta, lai manis dēļ kāds ciestu, vēl jo vairāk, ja tas bija Edgars.
Mitrās sūnas spiedās klāt sejai un noklāja vaigu ar aukstu rasu. Bet es to nejutu. Asaras izsīka un atstāja dvēselē tikai tukšumu. Murgains miegs pārklāja mani ar savu segu un ieveda citā- svešā pasaulē, kur maldījos viena pa gaismas pielietu mežu, meklēdama tikai vienu- manu dārgo cilvēku.

http://mspoki.tvnet.lv/literatura/Starp-engela-sparniem-11/768773