3.Spēle
Artūrs lēnām atkāpās, bet paklupa aiz akmens. Artūrs raustošā balsī teica: „ Tā ir maģija vai es murgoju?”
Krauklis kas sēdēja uz kapsētas vārtiem, jau bija cilvēka izskatā. Viņam bija sudraboti melni mati, spilgti sarkanas acis kuras bija kā ierāmētas viņa brillēs, mugurā viņam bija melns uzvalks. Pie bikšu jostas bija piestiprināts zobens.
Izskatījas pēc inteliģenta un neatvairāmi apburoša vīrieša, bet pie reizes likās bīstams.Neparastā būtne pasniedza roku Artūram. Artūrs saķēra viņa roku un ātri piecēlās. Noslaucīja bikses, jauku, rokas no smiltīm.Viņš bija lielā neizpratnē par tikko redzēto. Pēkšņi svešinieks ierunājās: „ Ja jau esi atnācis sanāk vēlies uzspēlēt spēli?” Artūrs turējās pie tā ka vēlējās uzzināt kas viņš ir. Viņš jautāja: „ Kas tu esi?”
Svešinieks atbildēja: „ Esmu dēmons! Lūdzu neuzrunā mani uz tu.” Artūrs bija šokēts izdzirdot vārdu dēmons, tie tiešām eksistē, tas nav mīts. Vai arī mani izjoko? Pārsteigts un neizpratnē viņš turpināja sarunu: Vai dēmoni tik tiešām eksistē? Un tad kā lai es jūs uzrunāju?”
Dēmons vieglprātīgi atteica: „ Jā es esmu dēmons un neuzskati mani par savu klaunu vai ko tu te vēl esi iedomājies. Man nepatīk runāt ar cilvēkiem un pat sazināties, bet dažreiz tie ir īpaši gadījumi. Īsto vārdu es tev neteikšu, bet tu vari mani saukt par Endrjū.”
Artūrs: „ Man pat prātā neienāca tevi dēvēt par klaunu. Sanāk šis ir īpašs gadijums?Labi, ja jau tā vēlies varu tevi saukt par Endrjū!” Endrjū ieskatoties Artūra acīs ignorējot visu ko viņš tikko bija sacīja ķērās pie sava. Viltīgā balsī viņš sacīja: „ Nu vai uzspēlēsim spēli?” Artūrs aizgriezdams seju, jo Endrjū skatiens kas skatījās viņa acīs lika justies viņam dīvaini. Nopietni sacīja: „ Septiņi uzdevumi, divās nedēļās, domāju tas nav nemaz tik grūti, piekrītu!” Endrjū viltīgi iesmiedamies, pārjautāja lai būtu simts procentīgi drošs: " Tik tiešām piekrīti?" Artūrs ātrī un lepni atcirta: Jā!" Viltīgi iesmiedamies Endrjū sasita plaukstas.
