Nogāju lejā un atspiedos pret sienu viņu gaidīdama. Es ar viņu čatoju jau nedaudz mazāk kā gadu un biju viņu satikusi. Biju mazliet uztraukta, bet ārēji nekad neko neavrēja manīt. Es pratu labi slēpt emocijas. Es pratu labi slēpt arī to, ka slēpju emocijas. Es vienkārši biju.. dabiska. Atslīgu pret sienu un ar roku izbraucu cauri matiem. Kas tik nebija noticis šajās dienās!
Es biju pārvākusies, biju atpakaļ. Tagad viss būs savādāk. Es to nevēlos, bet tā būs.. tā vienmēr ir. Kad pārvācos uz Angliju, es nebaidījos, es nebiju satraukta, es biju laimīga. Tur bija savādāk. Tad es pārvācos uz Rīgu. Ak Dievs, kādu mēs ballīti uzrīkojām! Es no visiem pienācīgi aizgāju. Pasmaidīju.
Toreiz es zināju, ka man vajag atgriezties Latvijā. Tās tomēr ir manas mājas. Sāku dzīvot Rīgā, bet tante jau sen gribēja pārvākties uz mierīgāku vietu. Tagad esmu šeit. Es par to nemaz nepriecājos, bet te vismaz ir Marta. Tas ir pluss. Es satikšu arī pārējos. Tas ir mīnuss, kas atsver plusu. Ja viņi kādam izstāstīs...
-Adriana..?- un tur jau viņš nāca. Viņam līdzi bija divi draugi. Pasmaidīju un pagāju viņiam pretī. Viņš mani apskāva. Es atlaidu apskāvienu un viņš teica.-Man prieks tevi redzēt.- viņam mirdzēja acis.
-Man tevi arī.-
-Adriana, tas ir Kaspars- viņš norādīja uz pusi ar ogļu melniem matiem un tumšām, skaistām acīm. Viņš pasmaidīja un es paspedu viņam roku. -Neveikli- nodomāju. -un šis ir Aleksis.- viņš bija ar brūniem, bieziem matiem, nekārtīgiem matiem un nosauļotu ādu. Es paspiedu roku arī viņam. Šķiet ne man vienīgajai tas šķita neveikli.
-Kāda tev pirmā stunda?- jautāju lai izkliedētu klusumu.
-Man ir divas vēstures. Garajā varbūt satiekamies?-
-Varam jau, tikai es negarantēju, ka draudzene mani neaizvilks prom.- iesmējos. Viņš arī iesmējās. -Jūs visi mācaties vienā klasē?-neviltotā ziņkārībā jautāju.
-Es un Kaspis ejam vienā b klasē. Un tu?- tā ka Kaspars neatbildēja norūca Aleksis. Es apslēpu vilšanos; negribēju, lai Justa draugi būtu man kaut tuvumā. Tas mani tracinātu. -Sanāk, ka es ar jums eju vienā klasē.-
-Jauki- Aleksis šķiet caur sakostiem zobiem izgrūda, bet mani no nejaukās piebildes izglāba telefona zvans un es teicu- Atvainojiet.- paskatījusies telefonā biju pārsteigta, bet tad perfektā angļu valodā runājot peiliku telefonu pie auss.- Leo, man šķita, ka mēs sarunājām šodienas VAKARĀ- strikti piebildu- parunāt caur skaipu!-
-Šķiet tu nemaz nepriecājies mani dzirdēt, vai ne?-
-Ak, piedot, protams, es priecājos tevi dzirdēt! Bet vai tad mēs nevarējām parunāt arī pa skaipu?- jautāju pasmaidījusi.- Kas tad tik svarīgs? Ārvalstu zvani ir dārgi!- pagriezos apkārt un daļēji pārsteigta atklāju, ka puiši vēl stāv pie skolas un mani gaida. Alekss nešķita iepriecināts; Kasparam šķiet nebija neks iebilstams pastāvēt ārā mazliet ilgāk, bet cilvēks, ko es iepriekš gaidīju manī zinkāri vērās.
-Es būšu Rīgā!- viņš saviļņoti teica un manā sejā uzreiz parādījās platākais smaids, kopš ilgiem laikiem.
-Tiešām, kad?!- jautāju joprojām dziļi laimīga, šķita, ka manī tulīt viss aiz prieka uzsprāgs; es nebiju Leo satikusi jau gadu, viņš kā nekā bija mans labākais draugs! Viņš šos trīs gadus un manu lielo zaudējumu bija padarījis vieglāku. Viņš bija viss kas man Anglijā bija vajadzīgs, lai gan man bija daudz vairāk. Anglijā es biju skumju mākts cilvēks, kuru Leo izvilka no skumju čaulas un atkal ievilka savā vecajā, omulīgajā trakošanas, optimisma un prieka pasaulē. Es BIJU laimīga!
-Stabili uz pavasara brīvdienām, bet mēs ar vecākiem apspriedām, ka es Latvijā varētu sākt dzīvot pie māsas! Betr diemžēl tikai vasarā. Bet man būs nepieciešama tava palīdzība.-
-Protams, ja vien tu būsi šeit!- lai gan tas bija pēc pāris mēnešiem, es biju tik saviļņota, tomēr man tas likās ilgi, tie tomēr bija veseli trīs mēneši! Es viņu gaidītu tik ilgi, cik nepieciešams! - Klau, papļāpāsim vakarā pa skaipu. Man jāiet, tulīt sāksies stundas. Piedod!- satraukti teicu.
-Labi. Atā.- viņš mazliet vīlies novilka un es to nemanījusi atteicu- Bučas!- un nometu klausuli. Un uzreiz nožēloju, ka viņu tā uzmetu. Pagriezusies gāju atpakaļ pie viņiem un pateicu- Paldies, ka pagaidījāt!- Alekss kaut ko zem deguna nomurmināja, Kaspars pasmaidīja un Justs mīļi atbildēja- Gaidu tikai tos, kurus ir vērts gaidīt.-
-Glaimojoši, glaimojoši.- noteicu un sāku smieties, Justs un Kaspars pievienojās, bet Alekss to pat šķiet neievēroja.
