Šis nav par mani, bet gan par tevi – atkal prātā sameloju sev un turpināju ierasto rutīnu.
Kas visiem kaiš – mierinot , domās sev iečukstēju, it kā vainodams visus sev apkārt izņemot sevi pašu.
Kārtējie meli, jo diezgan bieži vainoju sevi !
Šī sevis mocīšana ,manuprāt, ir no pārāk spici noasināta nākotnes zīmuļa spiešana uz manas baltās lapas.
Vēl mirkli gribētos uzkavēties tīņa statusā. Ne jau tāpēc, ka justos ļoti vecs, bet lai plašāk un bez nosodīšanas varētu pasapņot par to kas tu varētu būt nākotnē.
Protams, atkal sameloju sev jo uzskatu, ka jebkurā vecumā var sapņot par nākotnes kāpumiem. Bet katram vecumam ir savas priekšrocības, un liegumi, tāpat kā medaļai divas puses.
Novecojot ir bail palaist garām to momentu, kuru tu vairs nevarēsi izmantot pēc pāris minūtēm.
Gribētos sevi uzslavēt par uzdrīksti un cenšanos, bet tie atkal būtu tikai meli.
Dzīvot melos un savā pasaulē ? Esmu mēģinājis, man nesanāca – iespējams nepareizi sev meloju.
Melot neesot labi ,bet vai tiešām nevienam nav gadījies ar meliem nomierināt sevi vai nolīdzināt kādas problēmas nevienam nekaitējot? Melojot palīdzēt vai iedrošināt? Redzi, kad mierini kādu draugu sacīdams – tā vairs nebūs vai nekad nenotiks un viss būs labi – tu melo, jo nākotni tu nezini.
Var jau iespringt nākotnes plānu celšanā, bet bail palaist garām tagadnes izbaudīšanu. Šeit cilvēkiem parasti nostrādā sadalīšanas reflekss. Sadalīt izbaudīšanu un plānu celšanu. Neliela aizdomas, ka man šis reflekss jau kādu laiku ir ierūsējis.
Kam negribētos, lai ejot uz priekšu kļūtu aizvien vieglāk un vieglāk? Katru dienu sev meloju, ka tieši tā arī būs. Dažreiz šiem meliem arī pats noticu. Un kas tur slikts ja man no tā paliek labāk? Caurspīdīgu patiesību ne visi var pieņemt.
Un var jau būt, sev un citiem melojot nākotnē kāds noticēs, kādam paliks vieglāk, bet kādam meli piepildīsies. Veiksmi visiem pozitīvajiem meļiem !
