http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sirds-netrauces-32/715243
Tuvojamies beigām ;))
P.s. Gatavojaties, šī ir gara daļa ;D
1.aprīlis.
,,Zak, tu guli?" klusi vaicāju, iegājusi palātā.
Zaks uz reiz piecēlās sēdus un viņa seju rotāja plats smaids.
,,Nea!"viņš smejoties noteica.
,,Tad labi!"uzsmaidīju puisim.
Piegāju pie Zaka gultas un apsēdos uz blakus esošā krēsla.
Uzmanīgi lūkojos puisi ar satrauktu skatienu.
,,Cik dabūji kontroldarbā?"viņš nevilcinoties vaicāja.
,,Astoņi."nopūtu.
Viņa sejā bija vērojams šoks, bet tas jau ir saprotams, ja man vidējā atzīme gadā vienmēr ir bijusi 5.
,,Malacis!"viņš lepni noteica.
,,Tikai es nesaprotu - kā!"apjukusi noteicu.
,,Neņemies! Labāk preicājies, un vēl ir iemesls priekam!"viņš priecīgi noteica.
,,NU?"mudināju puisi atbildēt, vēl nedaudz iedunkājot.
,,Am, mani jau rīt laiž mājās!"viņš paņēma manu plaukstu savā un to pielika pie savām lūpām.
Maigi uzsmaidīju puisim un ierunājos:,,Kas un kā tev nodarīja pāri?"
,,Leonardo ar lielu vēzienu iedūra ar dunci."viņš smagi nopūta un novērsās no manis.
Viņa smaids pārvērtās skumjās, un viņa rokas atlaida manu plaukstu.
Piecēlos kājās un iesēdos puiša gultā.
,,Bet kāpēc?"vaicāju.
,,Domā es zinu?"dusmīgi norūca.
Pār manu ķermeni pārskrēja skudriņas.
,,JA nu ar mani kas notiek?"jautāju pati sev.
,,Bet lai vai kā - es neko neteikšu Zakam par Reičelas draudiem!"nodomāju un pievērsos skumju pilnajam puisim.
Paņēmu puiša roku un pieliku viņa plaukstu pie sava puņča, kurš jau ar lupu ir pamanāms.
,,Saproti taču, mums ir jābūt laimīgiem!"noteicu un noskūpstīju puisi, kurš vēl jo projām savu plaukstu turēja uz mana vēdera.
1.jūlījs.
,,Ak kungs, tev jau tik liels puncis!"Hloja iesaucās.
,,Ceru, ka tavās kāzās es nebūšu pārgurusi!"iesmējos.
,,Nebūsi!"viņa droši noteica.
,,Tu tak neesi Leonardo un Reičelu kopš izlaiduma redzējusi, vaine?"nedroši vaicāju.
,,Nē, kāpēc jautà?"viņa uztraukti vaicāja.
,,Tāpat!"meloju.
Neviens vēl nezin par Reičelas draudiem, kuri pamazām kļuva par realitāti.
Katru otro dienu mani vajāja nelaimes. Vai nu mani gandrīz nitriec auto, vai arī kas cits.
Es nespēju normāli gulēt un to jau ir pamanījis Zaks, kurš gandrīz noslīka peldē ar Leonardo. Tikai es nezināju, kāpēc viņi bija kopā.
,,Tad braucam?"Hloja izjauca manas iedomas.
,,Jà, beidzot ir jāuzzin, kas man būs!"noteicu un uzsmaidīju draudzenei.
,,Bet papucis nebūs?"viņa cerīgi vaicāja.
,,NĒ, jo viņam ir kaut kādas neatliekamas darīšanas."nopūtu un iesedos draudzenes mašīnā.
,,Kad beidzot tev būd auto? Tev jau ir 19, un tiedības tev ir!"Hloja murmināja.
,,Pēc mazuļa laišanas pasaulē būs!"iesmējos.
Piebraucām pie slimnīcas.
Iegājām iekšā un devāmies uz norādīto kabinetu.
Pēc piecām minūtēm bijām jau tur un bija mana kārta iet kabinetā.
Abad iegājām kabinetā un apsēdāmies uz krēsliņiem.
Ārsts braukāja pa manu punci ar kaut ko, aizmirsu kā sauc, un tad beidzot ierunājās.
,,Jums būs meitenīte!"ārsts noteica un pār manu vaigu nobira prieka asara.
Vakarā.
Jau biju savā un Zaka kopīgajā dzīvoklītī, Rīgas centrā.
Viss bija omulīgs un ļoti mājīgs. Mēs jau bijām nopirkuši gultiņu mazajam un dažas citas nepieciešamās mēbelītes.
Aizgāju uz savu istabu un ievēroju izbārstītas rožlapiņas pa visu istabu.
Tās bija izkaisītas tādā kā taciņā, tāpēc gāju pa to un nonācu līdz mūsu loģijai.
Atvēru tās un iegāju tajā.
Mani tur gaidīja grezni saklāts galds un sveču gaismu, bet visvairāk mani priecēja uzcirties Zaks ar LIELU rožu pušķi rokās.
Viņš pušķi pasniedza man un notupās ceļos.
,,Vai kļūsi par manu sievu?"viņš no kabatas izvilka mazu kārbiņu, atvēra to un vaicāja.
Pār maniem vaigiem sāka birt asaras. Es notupos ceļos un apķēru puisi.
Viņš cerīgi lūkojās mani, gaidīja atbildi.
,,Es nevaru!"caur asarām acīs noteicu un atspiedu galvu pret galda malu, jo sajutu stipras sāpes.....
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sirds-netrauces-34/715503
