http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sirds-netrauces-30/714994
Visai gara daļa :D
26.marts.
Vēl nereizi neesmu apciemojusi Zaku, kā eju gulēt tā nespēju iemigt. Mētājos pa gultu cauru nakti, tad savelkos čokurā, tad izstiepjos taisni, pagrižos uz vienu Sānu, tad uz otru,pagriezos vēl uz vēdera un tad atkal uz muguras, bet tad jau es atrados uz zemes.
Es nedrīkstēju viņu neapciemot, bet tās domas par Reičelas teikto mani beidza nost.
,,Kāpēc viņa tā dara? Un ko gan viņa īsti izdarīja Zakam?’’domāju.
Izlīdu no gultas un taisnā virzienā devos un vannasistabu. Nomazgājos un izmazgāju vel matus.
Nopūtos un devos pie spoguļa. Izmazgāju zobus un devos no vannasistabas ārā.
Aizgāju atkal uz savu istabu, paņēmu fēnu un sāku žāvēt matus.
,,Kur taisies?’’ienācis manā istabā, vaicāja Harijs.
,,Pie Zaka...’’nopūtu.
,,Labi, bet tevi aizvest?’’viņš piedāvāja.
,,Būtu labi, jo vispār jau neesmu gulējusi..’’noteicu un ievēlos gultā.
Harījs tik pamāja ar galvu un izgāja no manas istabas.
Pabeidzu matus žāvēt savā gultā, mans slinkums nav aprakstams.
Izlīdu no gultas un devos pie skapja, izvilku rūtainu kleitiņu, kas ir visai silta un atbilst gadalaikam, uzvilku pa virsu jaciņu un devos uz pirmo stāvu.
Tā kā man nav garīgais, neuzkrāsojos un pat neizķemmēju matus.
Harījs mani ieraudzīga un smagi nopūtos, un no atvilknes izvilka ķemmi.
,,Nāc, mazo meitēn, lielais brālis tevi sapucēs!’’viņš noteica un iesmējās.
Vāji uzsmaidīju viņam un iesēdos dīvānā, lai jau šis dara savu darbu.
Aizvēru acis un atcerējos bērnības notikumus, kad man Harījs arī ķemmēja manus rudos, garos matus, kuri gan tagad ir brūni.
Brālis ieraudzīga manu viltīgo smaidiņu un viegli uzsita pa galvu ar lielu ķemmi. Nekavējoties pagriezos pret viņu un parādīju mēli,par ko gan viņš tēloti apvainojās.
Piecēlos kājās un piegāju pie brāļa, lai varētu viņu samīļot.
Viņš plati pasmaidīja un veda mani ārā no mājas.
Iekāpām brāļa Audī un uzsākām braucienu uz slimnīcu.
Atspiedu galvu pret logu un smagi nopūtos, domādama par to, kāda gan būs Zaka reakcīja par to, ka viņu neapciemoju jau vakar.
Noslaucīju asaru, kura bija jau izlauzusies no manis un to jau, protams, pamanīja Harījs.
,,Neraudi, viņš visu sapratīs, lai arī kāds nebūtu iemesls.’’viņš mani mierināja.
Silti uzsmaidīju brālim un nu jau mēs bijām pie slimnīcas vārtiem.
Brālis veiksmīgi noparkoja auto un mēs lēnā garā devāmies un ieeju.
,,Tālāk es pati!’’noteicu un apķēru brāli.
Bailīgiem soļiem devos uz Zaka palātu, atvēru tās durvis un klusītēm iegāju palātā.
Zaka sejā uz reiz parādījās smaids, kas mani nomierināja.
Piegāju pie puiša gultas un iesēdos puisim cieši blakus.
,,Piedod, ka neatnācu ātrāk.’’atvainojos Zakam.
,,Nekas, bet kāds bija iemesls?’’viņš vaicāja.
,,Am, nejautā, labi?’’cerīgi vaicāju.
,,Labi, bet tik un tā nekur neliksies.’’viņš pasmaidīja un paņēma manu plaukstu savās un maigi to noskūpstīja.
Vāji uzsmaidīju un pieliecos pie puiša, lai noskūpstītu, bet tas neizdevās, jo viņš iekunkstējās aiz sāpēm.
,,Piedod!’’atrāvos no puiša un izlīdu ārā no gultas.
,,Es nu iešu..’’skumīgi noteicu.
Jau biju piegājusi pie durvīm un vēru tās vāļa, kad mani iztraucēja Zaks.
,,Nē, Gabriella, paliec.’’viņš lūdza.
,,Nav vajadzības..’’
,,Ir!’’viņš pārliecinoši atteica.
,,Kāda?’’vaicāju.
,,Es tevi mīlu, Gabī!’’ viņš noteica un novērsās no manis.
Peigāju pie puiša.
,,Kad tu gandrīz pazudi no manas dzīves, es praktiski nojūdzos, man pat palika slikti, bet svarīgi ir tas, ka es sapratu, ka mīlu tevi.’’noteicu un centos puisi noskūpstīt un šoreiz – veiksmīgi.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sirds-netrauces-32/715243
