''Jūtas ir putekļi. Mīlestība ir draugs. Kāpēc viss labais pārvēršas sliktā?'' Lasat, gaidu atsauksmes,
************************************************************************************************
Domās pavadīju stundas, dienas, mēnešus, gadus ar viņu, pagātnē. Pastījos vēlreiz uz mūsu mašīnu, kuru jau varēja nodot metāllūžņos, bet sāpju pavadīta, beidzot sapratu, ka viņa tiešām vairs. Pietrūkst tas skaistais smaids uz viņa sejas, ko viņš dāvāja tikai man. Noskatījos uz svešinieku, kurš gulēja ātrās palīdzības mašīnā, viņam acis bija puspievērtas, tā rūtainais džemperis bija asinīs, neīstā vieta, neīstais laiks, es gribēju laimīgi nokļūt pie Kikas, bet atkal sanāca tieši pretēji, es noliecos un sāku raudāt, nekas vairs nepalīdzēs viņu atgūt, es neko vairs nevaru padarīt.
-Ā, atvainojiet, piedodiet, ka iztraucēju, es nu iešu... -Viņš īstenībā nekur negāja, tikai piekārtoja savas kantainās brilles un skatījās uz manis, cerībā, ka es viņam kaut ko teikšu, bet es neko neteikšu par spīti viņam.
Ej. Prom! -Manī izlauzās rupji kliedzieni no manas mutes un es vēl ar šo muti ēdu maizi...
-Klau, nepārdzīvo, jā, viņš cieta sāpes, bet tavas asaras viņam vairs nepalīdzēs, nāc, apsēdies, es pasaukšu māsiņu, lai tevi aprūpē! -Es pakratīju galvu un no viņa vārdiem man palika labāk, bet ātrās palīdzības mašīnas atvērtās durvis vērsa tieši skatu uz mašīnu, nolādēto fordu... Es zināju, ka tas superātrais auto ne pie kā laba nenovedīs. Nevarēju no tās atraut skatu, cerībā, ka no tās iznāks Haralds -sveiks un vesels.
-Sveika, esmu vecākā māsiņa -Deina. Es tevi aprūpēšu, ja tev sāp tu man saki! -Viņa ar pārliecības lielām acīm skatījās uz manis, bet es nevārda nesakot, viņa ķērās pie darba.
-Au! -Es mazliet un klusi iepīkstējos.
-Piedod, bet lauskas ir jāizņem ārā, kā sauca to tavu blakussēdošo? -Ahh... viņa ierunājās par man sāpīgu tēmu, es par to vairs negribu dzirdēt ne vārda, jo mans tuvs cilvēks ir miris.
-Kas ir tas cilvēks? -Es vērsu rādītājpirkstu uz fūras šoferi, kas arī bija smagi cietis, -Par laimi viņš ir dzīvs! -Mazs prieka smaids izlauzās no manis.
-Ak, viņš, viņš ir krievu tautības vīrietis, zinām tikai vārdu un vecumu, Nikolajs Gorbovs, viņam ir tikai lauzta roka no stiprā trieciena, ko radījāt jūs, -Viņa jau bija izņēmusi pusi no lauskām, un man palika labāk.
-Un kas tagad būs? -Es sabijusies jautāju, jo man ar policiju nebija agrāk nekādas darīšanas, bet es par laimi nebiju pie stūres, citādi vaina visa būtu manās rokās.
-Es tiešām nezinu, saulīt, varbūt sods, varbūt, kas cits, es tiešām nezinu, bet tevi pratinās, ja šis Nikolajs būs jauks cilvēks, viņš neiesniegs nekādu sūdzību, -Tā sāpīgākā lieta bija padarīta, lauskas bija izņemtas, bet man sareiba galva, un es nokritu no krēsla, tikai dzirdēju Deinu kliedzam.
~~~
Pusatvērtas acis. Paskatos pa labi un redzu vienu puisi tādā pašā stāvoklī kā es, galva joprojām reibst, kur esmu? Blakus nav neviena cilvēka, kuru es pazīstu, nu laikam es tiešām nevienam nerūpu. Redzu to pašu ārstu ar kantainajām brillēm, ej prom, es negribu tevi redzēt, tieši viņš mans asociējas ar avāriju. Mani iemidzina, pēdējais, ko sapratu ir tas, ka es atrodos operācijas zālē.
~~~ Mošanās.
Ir rīts, saule spīd man tieši virsū, es pagriezu galvu pa kreisi, bet tur sēž ārsts ar puķēm, saposies, manis dēļ? Viņš tiešām nesaprot, ka es gribu palikt viena? Es izlikos, ka viņu neredzu, tāpēc skatījos ārā pa logu, neieraugot neko interesantu, tomēr pagriezos un viņš tur joprojām sēdēja kā maija saulīte.
-Labrīt! Tas tev! -Viņš man pasniedza puķes, kuras es nevēlējos, es nošķobīju seju un ar roku atgrūdu tās, -Tu esi malacis, ka pārcieti operāciju! -Viņš piecēlās un es sāku smaidīt ar domu, ka viņš izies no palātas, bet īstenībā viņš tikai ielika puķes vāzē.
-Ko tu vēlies? -Es sakrustoju rokas virs krūtīm.
-īstenībā -neko! Es vēlos tevi aprūpēt, un man to kā ārstam atļāva! -Es nodomāju, ka mana brīvība ir atņemta, man nepatiks, ka viņš dienu un nalti skatīsies uz manis, tādu uzmanību man pat nedeva Haralds, un atkal Haralds domās....
-Tad lūdzu tur ir durvis, man vajag pārģērbties, bet pirms tu ej, man tev kas jāsaka. -Viņš atplauka smaidā, cerot, ka es teikšu viņam ko pozitīvu, bet man bija,kas cits manās interesēs, nevis tikai viņš, -Kas ar mani notika, kāpēc es noģību? -Viņš apsēdās nokāris galvu un es atkal neko nesapratu.
-Zini, tu esi, tas ir -biji stāvoklī, neko citu tev atklāt nevaru, -Viņš pagriezās un devās uz durvju pusi.
-Bet pagaidi! -Es viņam uzsaucu, un viņš arī pagaidīja, ko es teikšu, -Vai mazais vismaz ir dzīvs? -Vēl viena lieta, kas bija manās interesēs, ceru uz to labāko, zem segas es turēju īkšķus par viņa veselību.
-Nē, man žēl, bet man nu jāiet. -Viņš mani atstāja vienu sabrukšanas momentā, man palika mazliet slikti, ne mazā, ne Haralda, kas tagad ar mani notiks?
bet tad es atcerējos to vārdu Nikolajs Gorbovs, tas taču ir Haralda tēva brālis, ak nē, man tagad ar viņu būs jāskaidrojas, vismaz viens no rada gabaliem ir dzīvs, tikai tie ir Haralda rada gabali, es piecēlos augšā un aizgāju pie čemodāna,kas bija uzlikts uz krēsla, ar zīmīti no Haralda (?). Nē, man tikai laikam izlikās, taču tas ir iespējams, paskatījos, kas ir uz zīmītes uzrakstīts.
''Mīļā, es uz tevis nedusmojos, es esmu citā slimnīcā, šodien tevi apciemošu, jo tevi šodien izraksta ārā no slimnīcas, tiekamies pie slimnīcas galvenajām ieejas durvīm 18;00, un uzmanies, jo tev vecākais ārsts var piecirst kanti, tāpēc viņš mani aizsūtīja uz citu slimnīcu, ar mani viss ir kārtībā, skūpstu!''
Sevī vairākas nokliedzos ar uzvaras kliedzienu, viņam viss ir labi, tas ārsts ir īsts kretīns.
Uzvilku parastu ķiršsarkanu krekliņu, ar legingām, ko rotāju spīguļi, un parastas, manas iecienītākās kedas, kā arī bija jāuzkrāsojas, taču minimāli, jo es gribu redzēt Haralda reakciju, ko viņš ir nodarījis ar manu seju.
Tas laiks bija klāt, 18;00, izlavījos no slimnīcas, tā lai mani neierauga uzbāzīgais ārsts, izgāju pie ieejas durvīm, taču aiztaisīju jaku, jo dzestrais vējš pūta man virsū, taču ieraudzīju parastu mazdu, kurai bija ieslēgtas tālās gaismas, pieliku roku priekšā pie sejas, bet tai pašā mirklī mazda, man bija blakus, un pie stūres bija Haralds, viņš izkāpa arā no mašīnas, taču viņa seja bija sakropļota, viena puse bija normāla, bet otra pavisam savādāka, bet mani tas neuztrauc.
-Mīļais! -Es metos pie viņa pēc skūpsta, un tas notika, viņš mani noskūpstīja... Viss tomēr ir labi.
