Patin uz leju tur būs dziesma - jautrākai lasīšanai!
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sebastians-15/715501
Pamodos no trokšņa, ko radīja meža zvēri. Mani mocīja nežēlīgas galvassāpes, bet reizē ar to biju priecīgs, ka tas viss bija tikai murgs. Es viss biju sviedros, bet ko var gribēt no tik baisa murga. Lucija sēdēja pie ugunskura – sildījās. Piegāju pie Lucijas un apķēru. –Lucija, piedod man! Nevajadzēja man visu tā sasteigt. – sacīju, bet atbildes nebija. – Es tev ļoti lūdzu, piedod man. –
-Neatbildi. Es tev izstāstīšu vienu lietu. Es murgoju. Šonakt man bija briesmīgs murgs. Tevi nolaupīja Miliaps. Kad es secināju, ka esi nolaupīta es momentā metos meklējumos. Mežā netālu no nometnes es atradu tavu blūzi, kura bija asinīs. Tajā brīdī es domāju, ka vairs neesi starp dzīvajiem un jau biju gatavs atdot galus. Pēc tam no debesīm pēkšņi nolaidās dīvains balodis, kuram ap kaklu bija zīmīte. Zīmītē bija teikts, ka es tevi varu izglābt, bet tad man būs jāziedo dzīvība kaut kādiem viņa eksperimentiem. Uzminu ko darīju? Protams skrēju uz noteikto vietu, lai upurētos tevis dēļ, bet izrādījās, ka viņš sameloja. Viņš mani piesēja pie kaut kāda aparāta un laida zemāk, bet zemāk bija zāģa asmens. Es pamodos viss sasvīdis, ar nežēlīgām galvassāpēm. Godīgi sakot, es bez tevis nevarētu dzīvot. – beidzot to visu biju izstāstījis. Tagad tikai atlika cerēt, ka Lucija man piedos.
-Ak, Sebastian! Tu man esi tik mīļš, ka uz tevis ilgi nevaru turēt ļaunu prātu. Vienkārši esmu stulba un nekam nederīga. – Lucija noskaldīja un apskāva mani.
-Tagad klausies uzmanīgi! Neesi tu stulba un nekam nederīga. Tu esi brīnišķīga meitene, kurai piemīt īpašas spējas. – sadusmots atraucu.
Lucija nosarkusi sacīja. – Labi, varbūt tomēr es neesmu tāda govs, kā es domāju, bet man ir viens jautājums tev: kādas īpašas spējas man piemīt? –
-Tev ir ļoti lielas spējas mīlēt. Tu spēj mīlēt pat vismazāko dzīvnieciņu uz šīs pasaules. Vienu vārdu sakot tu esi Dieva bērns. – sacīju, izbraukdams savām blondajām matu cirtām.
-Tu tikai tā domā, jo esi mans puisis un vēlējies mierināt mani. – Lucija nepiekrita manis teiktajam.
-Ja es ko saku, tad tā ir taisnība un es to pierādīšu. Tev vienkārši man ir jātic! Labi? – mēģināju Lucijai noticēt.
-Zini, Sebi, es tev noticēju. – Lucija noticēja – Paldies, ka mani tik ļoti atbalsti un atbalstīji tajā grūtajā dzīves periodā.
-Kā es varēju atteikt un nepalīdzēt tādai skaistai meitenei, kā tu. To vienkārši neviens normāls puisis nespētu izdarīt. Man ir laimējies ar tevi, saulstariņ! –
Lucija pasmaidīja un pēkšņi izteica pavēli. Godīgi sakot es nobijos, jo viņa nebija tā uzvedusies. – Noskūpsti mani! – Lucija pavēlēja. Tikai teikuma beigās es sapratu, ka tā ir tikai ironija.
-Jutīšos pagodīnāts, jūsu majestāt! – ironizēju tālāk.
Virzijos tuvāk Lucijas lūpām un noskūpstīju viņu. Tas bija mūsu kaislīgākais skūpsts.
-Smejamies? – Lucija jautāja man. Es paskatījos uz Luciju un sacīju. – Smejamies.-
Mēs abi sākām smieties par to, kā mēs uzvedamies. Vairs jau neesam nekādi mazulīši, lai šādi uzvestos, bet reizēm ir tas ir veselīgi.
-Zini, man gribās nopeldēties. No tā murga vēl neesmuu pamodies un, ja nopeldētos, uzreiz savādāk justos. Tu nāksi man līdzi, kaķumētriņ? – sacīju Lucijai.
-Ak, tu manu suņumētriņ, protams, ka nākšu tev līdzi. – Lucija pasmaidīdama nosacīja.
Paķēru Luciju aiz rokas un lēnām gājām uz ezeru.
