Kā katram normālam cilvēkam ir murgi,arī man,bet šis murgs uz mani vēl jo projām ir atstājis iespaidu-bez otra cilvēka nekur neeju...un tikai pa gaismu,jo šķiet,kad aiz muguras kāds ir...Tā nu lasiet,kas sanāca no šī murga.
Bija skaista diena,saule,mierīgs vējiņš un cilvēki visapkārt,tā bija kārtējā skolas diena,pirmo reizi mūžā tik laba man nebija bijusi,jo katru dienu bija jādzird visādi pārmetumi,kāda es izskatos un utt.Tā diena bija vnk ideāla,protams,pienāca vakars-gāju mazgāties un ap 23:00 gāju gulēt,vakarā neskatījos nekādas šausmenes,jo negribējās...iemigu...
(Sapnis)
Sapnī pamodos savā istabā un uz naktsskapīša atradu zīmīti-Tu mirsi...ieteiktu uzmanīties,bet tas tev tāpat nelīdzēs.Gaidi savu nāvi,tā būs drīz. Protams,tas man lika satraukties,jo nekad man nekas tāds nav bijis,aizmirsu pieminēt,kad rakstīts bija ar asinīm un vecāku man trīs dienas nav mājās-izbraukuši uz ārzemēm. Gāju uz skolu,kā ierasts,diena šoreiz dīvainā kārtā bija atkal jauka,taču,kad gāju mājās,man pakaļ sāka dzīties maniaks,ar cirvi rokās,izskatījās viņš vienkārši briesmīgi-sarkanas acis,melni loki zem acīm un spilgti balti zobi ar nedaudz iesarkanīgu toni...es sāku skriet,bet nezinu no kurienes man pēkšņi parādijās superātrums un es paspēju aizskriet mājās,bet pei pašām durvīm,maniaks mani noķera,iebelza pa galvu un aizveda uz kkādu tumšu midzekli,kur es atjēdzos...es biju saķēdēta važās un lentas,tad es dzirdēju,kā sauc-Mirsti maita! Un lenta sāka kustēties-pretī tāda kā krāsns,kur cirtās asmeņi,vijoties kopā ar uguni,es šausmās kliedzu,jo vēlējos tikt projām no visas,bet tajā brīdī es sapratu un ieguvu morāli-Cieni sevi,cienīs arī tevi...tad pamodos no sava telefona zvana...
(sapņa beigas).
P.S.Sapnis notika pirms gada.
