Saulriets #615

Es nezvanīju Rodžeram, un biju jau par viņu aizmirsusi. Es gāju uz augšstāvu lasīt savu mīļāko grāmatu ''Dziednieks''. Es lasu, lasu, un tad atkal uenāk mans brālis.

-Tu nemāki klauvēt ? Ko vajag ? Saki ātri ! Man te ir ko darīt, atšķirībā no tevis spēlēt GTA 5. -Es aši aizvēru grāmatu un turpināju uz Maratu lamāties.

-Jā, bet.... bet, betttt... tevi lejā gaida Rodžers ar ziedu pušķi. Es nezinu ko viņam teikt. -Es jau tikko biju par viņu aizmirsusi, bet brālis pacentās man atgādināt....

-Saki, lai vācās, viņam te neva nedz ko meklēt un nedz ko darīt ! Saki, lai lāsās pie savas Žizeles. -Es sāku kļūt nikna.

-Labi, tā arī pateikšu, lai lasās. -Viņš taisījās iet prom, bet...

-Pagaidi ! Saki, lai ienāk, bet tikai uz mazmazītiņu brītiņu, ja nē es viņu izdzīšu ! Saki, lai ienāk, nu skrien ko tu gaidi ?! -Es pagaidīju mazu mirklīti un tad viņš jau bija klāt, es ar viņu neapskāvos.

-Puķes gultā, nepielien man, un saki ātri ko tu vēlies, ja neko tad durvis ir tur tev aizmugurē. -Es pateicu skatoties grāmatā.

-Es tev gribēju tev atvainoties, neveikli tā sanāca, Žizele ir mana māsa un mēs sen nebijām tikušisies. -Viņš nolika puķes un sāka stāstīt savu patiesību.

-Vai viss ? Tagad vācies vai lasies vienalga, bet pag ko ? Žizele tava māsa ? Jā, tad izskaidro vai uzreiz tāpēc jābučojas uz vaigiem.

-Viņa dzīvo Francijā viņai tur ir ģimene un vīrs, māja, un mēs satiekamies tikai vienu reizi 10 gados. Piedod, vēlreiz.

-Nē, šā vai tā es tev neparko nepiedošu... lasieeesss ! Lai veicas tev nākamajā dzīvē, visu gaišu ! -Es noņēmu no sava klēpja grāmtu, piecēlos, un izmetu viņu ārā no savas istabas. Es aiztaisīju durvis un uzgrūdos uz tajām, es saļimu, noliecos zemē, ieliku galvu klēpī un sāku raudāt. Dzirdēju kā otrpus durvīm runāja Rodžers ar Maratu. Ieslēdzos un sāku krāsoties savam vakaram, jo šovakar es satiekos ar savu 2. draugu -Kristeru.

CERU, KA JUMS PATIKA ! ! !