Kad stundas bija beigušās, visas trīs devās taisnā ceļā uz savu tikšanās vietu – kāpnēm. Neviena cita kompānija rajonā nebija tās iecienījusi, tādēļ Renāte, Egija un Zane uzskatīja, ka šī vieta pieder viņām. Siltās pavasara un vasaras dienās viņas mēdza šurp nākt, lai sauļotos vai vienkārši pagulētu zālē blakusesošajā pļavā. Gājēji trepes izmantoja pavisam reti, tādēļ parasti draudzenes varēja pavadīt stundas, jusdamās kā vienīgie cilvēki pasaulē. Tie, kurus varēja redzēt pa garāmbraucošo automašīnu logiem neskaitījās.
Tā kā gandrīz visa nauda bija notērēta pusdienām, tad šodien uz trepēm viņu priekšā atradās vien šķembas un smiltis. Neviena par to nepārdzīvoja, jo kādu našķi varēja atrast arī mājās, bet alu viņu vecumā nebija labi dzert katru dienu – pirms pāris dienām, 6. aprīlī, Renāte bija kļuvusi sešpadsmit gadus veca, savukārt Egijai un Zanei sešpadsmitā dzimšanas diena vēl bija priekšā: Egijai augustā, Zanei novembrī.
Pašlaik bija iestājies tāds kā klusuma brīdis. Visi galvenie temati jau bija izrunāti: skola – nolikta, kabatās esošā sīcene – saskaitīta, beibju kompānija, ar kuru viņām bija sens naids – nolikta, mājasdarbi – atzīti par pārāk garlaicīgu tematu, lai to tagad apspriestu un draudzenes nezināja, ko vēl tādu šobrīd varētu pārrunāt. Kaut gan varēja arī iztikt bez sarunām. Renāte, Egija un Zane sapratās tik labi, ka varēja klusēt viena otras klātbūtnē un tāpat zināt, kas notiek pārējo meiteņu prātos.
- Kā jums liekas, kad no mums sāks vākt naudu izlaidumam un piebāzt mūsu prātus ar visādām muļķībām no sērijas „jūsu dzīvē ir noslēdzies nozīmīgs posms un jūs atrodaties cita, nozīmīgāka ceļa sākumā,” – Egija pārtrauca klusumu. Citējot skolotāju iemīļotos vārdus, viņas balss kļuva svinīgi izsmējīga.
- Drīz, - Renāte drūmi teica. – Naudu toč sāks prasīt jau pavisam drīz un visiem iespējamiem un neiespējamiem mērķiem: ziediem, dekorācijām, fotogrāfam, foto albumam, vēlreiz ziediem, skolotāju galdam un vēl simts citām lietām.
- Beigās mums būs super kruta svinīgā daļa un tukšas kabatas. Nebūs par ko mājās nosvinēt, - Zane ironizēja.
Visas trīs iesmējās.
- Bļāviens, tikko atcerējos! – Renāte iesaucās. – Man taču nav ko vilkt! Man nav nevienas kleitas vai svārku. Drīkst es iešu džinsos?
Egija un Zane piekrītoši pamāja ar galvu un atkal iesmējās, iedomājoties šo skatu. Pēc tam abas atcerējās, ka viņu pašu garderobe nav labāka un smaids pazuda no viņu sejām.
- Bāc, es svārkus pēdējo reizi vilku septītajā klasē. Diez vai es tajos vairs ielīdīšu, - Egija teica.
- Man arī nav nekā svinīga. Nav pat ko kā aizņemties, - Zane sacīja.
- Nāksies vien kaut ko nopirkt. Un pie viena aiziet pie friziera, - Egija sprieda.
- Beigās mēs droši vien nepazīsim pašas sevi. Iedomājies prikolu: mēs aizejam uz izlaidumu un neviens mūs nepazīst, - Zane jokoja.
Renātes seja savilkās smīnā.
- O, tas būtu jautri.
- Starp citu, kā jums liekas: ko mamma un fāčuks mums dāvinās? – Egija jautāja.
Renātei uzreiz bija gatava atbilde:
- Manā gadījumā tas var būt jebkas. Fāčukam fantāzija strādā. Mamma droši vien uzdāvinās kādu rotaslietu.
- Ceru, ka man uzdāvinās kaut ko jēdzīgu. Es skaidri zinu, ko es negribu saņemt: grāmatas un mīkstās rotaļlietas, - Zane sacīja.
Egija pievienojās draudzenes viedoklim:
- Pilnīgi piekrītu. Grāmatas nelasu, ar plīša mantiņām nespēlējos. Vispār es pat nezinu, ko gribētu saņemt.
- Lai uzdāvina kādu našķi, - Zane teica. – Torti „Cielaviņa”, piemēram.
- „Cielaviņa” ir laba lieta, - Renāte piekrita. - „Kristīnei” arī nav ne vainas. Vispār saldumi ir vislabākā dāvana: kad saņem dāvanā torti, ir smaids pa visu ģīmi un nekad nav jādomā, kur dāvanu likt. Torte tiek apēsta, kaste izmesta misenē un paliek vien labas atmiņas.
- Tu te par tortēm runā, bet mani mājās gaida vien cepti kartupeļi! – Egija neizturēja.
- Labi, mainām tematu, - Zane piedāvāja. – Atgriežamies pie šī tik nozīmīgā notikuma mūsu dzīvē: izlaiduma?
- Man pamatskolas izlaidums nekad nav licies baigais notikums. Bet, ja jau ir iespēja svinēt, lai jau... Vienīgi... Ja fāčuks piedzersies, nekādi svētki nesanāks, - Renāte sacīja.
- Mēs jau gaidījām, kurā brīdī tu to beidzot pateiksi, - Egija teica.
Ja Renāte pēkšņi kļuva krietni nerunīgāka kā parasti, tā bija droša pazīme tam, ka viņu kaut kas nomāc.
- It kā jūs par to nedomātu.
Egija un Zane nodūra skatienu. Renātei bija taisnība. Domājot par gaidāmo izlaidumu, gribot negribot bija jādomā arī par šo.
- Gribētos ticēt, ka fāčuks nav tāds kretīns, lai sabojātu man svētkus, - Zane teica. – Bet ar viņu nekad neko nevar zināt.
- Man par fāčuku jādomā arī bez visa izlaiduma. Pēdējos divus mēnešus mājās valdījis nosacīts miers. Tas nozīmē, ka drīzumā gaidāms plosts.
Tas izskaidroja, kādēļ pirms pāris dienām Renāte bija sākusi tā nervozēt, saņemot zvanu no mammas.
- Tev ko, fāčuks plosto pēc kalendāra? – Egija mēģināja jokot, lai nedaudz izkliedētu padrūmo atmosfēru.
- Pēdējā laikā jā. Ik pēc divarpus, trim mēnešiem.
- Ja manējais būtu tik pieklājīgs un pabrīdinātu, ka grasās dzerstīties... – Zane iztēlojās.
- Mjā... Manējais var sākt dzert jebkurā brīdī, iemesls vienmēr atradīsies, - Egija piebilda. – Bet ziniet, pa šiem gadiem man attīstījusies kaut kāda sestā maņa, es jau laikus jūtu, ka tuvojas nepatikšanas.
Renāte piekrītoši pamāja. Lai nu kas, bet oža uz nepatikšanām viņai bija attīstīta pamatīgi.
- Man arī, - Zane sacīja.
- Mums paveicies, ka fāčuki viens par otru diez ko neinteresējas. Ja šitie trīs satusētu, mūsu dzīves no sviestainām pārvērstos murgainās, - Renāte teica.
- Bļāviens, Renāte, nospļaujies pār kreiso plecu, - Egija iesaucās. Iedomājoties šādu iespēju, viņai uzmetās zosāda.
- Es saprotu, ka var dzerstīties, bet nafig bojāt dzīvi citiem? Lai fāčuks kož cik grib, bet lai liek mierā mani un mammu, - Zane sacīja.
Egijai šajā jautājumā bija savs viedoklis:
- Lai fāčuks kož cik grib, bet lai dara to savās jaunajās mājās, kur nebūs ne manis, ne mammas.
- Ne reizi vien mammai esmu teikusi, ka tēvs – tas ir lieks cilvēks ģimenē. – Šos vārdus Renāte pateica tādā tonī, ka nevarēja saprast, vai tas bija domāts kā joks vai arī viņa to domā nopietni.
Vēlēšanās tikt vaļā no tēva bija vēl viena draudzenes vienojošā lieta.
- Cik ir pulkstens? – Renāte jautāja, drīzāk pati sev nekā Egijai un Zanei. Viņa izvilka telefonu un paraudzījās tā ekrānā. – Ups, man laiks doties mājās. Mamma palūdza uzkopt virtuvi, gribu paspēt līdz viņa pārnāk no darba.
- Nujā, mājas solis – tā ir svēta lieta, - Egija teica. – Tad līdz rītdienai?
- Jā, līdz rītdienai.
Arī Zane atvadījās:
- Līdz rītdienai.
Protams, abas zināja, ka virtuves tīrīšana ir tikai aizbildinājums. Tiklīdz Renātei vajadzēja izmazgāt drēbes, satīrīt virtuvi, iztīrīt paklājus, ieviest kārtību pagrabā un tamlīdzīgi, tas nozīmēja, ka viņa nav noskaņota uz tālāku sarunu un vēlas pabūt viena. Un par ko gan viņas tagad runātu? Šobrīd visas Renātes domas grozījās ap viņas tēvu. Egija un Zane pašas labi zināja, ko nozīmē klusums pirms vētras, viņu gadījumā – pēdējās dienas pirms plosta. Apziņa, ka drīz būs kārtējais skandāls un dūru vicināšana un ka tu neko nevari darīt, lai to novērstu.
(Turpinājums sekos)
