Upes ūdens dzidri čalo tajā atspoguļojoties ziedošās sakuras tēlam. Kišikori klana pils tukštošu samuraju gatavu atdot par savu valdnieku Kai Kišikori dzīvību to apsargāja dien dienā trenējoties cīņas mākslā un kārtojot savu dzīvi tikai un vienīgi pēc bušido principiem. Pats Kai Kišikori kā jau valdniekam pienākās bija visvarenākais kaujinieks no visiem. Viņs jau bija vecs ,taču spēks kaulos netrūka. Tieši šajā mirklī viņš upes krastā trennēja savu dēlu SuiJin Kišikori. Sui Jin atšķirībā no sava tēva bija nespējīgs kaujas mākslās. Viņš cienīja bušido, vēl jo vairāk cienīja savu tēvu ,taču nevēlējās karot. Viņš cerēja rast veidu kā risināt karus ar miera palīdzību, bez asins izliešanas, bez lauku un māju dedzināšanas. Kai to izprata un nepārmeta, taču centās savu dēlu mainīt liekot tam sūri un grūti trennēties.
Viņa biežakie vārdi bija :” dēls ,kad manis nebūš kādam būs jāvada mūsu klans. Būs gadījumi,kad tavs miers būs labāks par manu zobenu, taču ir reizes, kad nespēsi bez zobena iztikt un nāksies raut to laukā no maksts. Tam būs jābūt asam, tāpat kā tavai rokai stingrai.”
Sui Jin šo vienmēr klausījās ar cieņu ,taču vēlmi pateikt tēvam,ka viņam vienalga. Viņš neizprot vajadzību zaudēt cilvēkus un radīt sāpes.
Treniņš turpinājās līdz saulriets ūdenim lika iekrāsoties visās varavīksnes krāsās. Tēvs un dēls atgriezās mājās, kur viņus sagaidīja bagātīgi klāts galds. Viss likās miera un idilles pārņemts. Bagātīgi klātais galds tukšojās. Visu pārtrauca kliedzieni. Sardze uzreiz sagatavoja ieročus. Taču tie bija kliedzieni pēc palīdzības. Pie pils vārtiem tika atrasts ziņnesis Hans Naguseiko ar bultu plecā un tīstokli turpat pie rokas.
Ziņnesis tika aiznests pie klana ārsta, kas to momentā iesāka ārstēt, apstrādājot brūces ar uzlējumiem un pārsienot. Savukārt Sui Jin atvēra tīstokli un iesāka lasīt tēvam:
„30 gadi ir apkārt kopš Kišikori un Sumajomoto klanu miera noslēgšanas. Sumajomoto klans atkal vāc armiju ,lai dotos uzbrukumā. Viņu jaunais pavēlnieks Sjins Sumajomoto ir nolēmis atgūt miera rezultatā zaudētās teritorijas un iznīcināt Kišikori klanu. Kā palīgus viņš sev ir atradis kādu mistisku burvi ,kas zinot vēl neredzētu maģiju. Sumajomoto arī ir veicis pamieru ar citu agrāko ienaidnieku Takihari klanu,kurš dosies uzbrukumā no saules lekšanas virziena.. Abu armijas ir tik lielas ,ka aizsedz pamali. Tās sūta šo ziņojumu līdz ar ziņnesi dodot laiku sagatavoties, taču jau brīdina ,ka tikpat labi var atvērt vārtus un ielaist iekšā . Pretoties nav vērts. Dievi viņiem ir devuši savu labvēlību, armija ir desmitkārt liela kā Kišikori klanam un burvis spēj to,ko neviens nesapratīs. Viņa darītās lietas spēj iznīcināt klintis.”
Sui Jin izlasīja pēdējos vārdus un nostājās pret tēvu.
„mums ir trīs mēneši. Es apseglošu zirgu un došos vest miera sarunas. Viens. Jūs mājās gatavojiet armiju. Ja man neizdodas, lai notiek pēc tava prāta tēvs.”
Kai noraudzījās rūpju pilnu seju savā dēlā un noteica,lai tas apdomā šo lēmumu līdz nākamās dienas saullēktam.
Sui Jin nosēdās pie sakuras koka un noplūca lotosa ziedu. To virpinot pirkstos viņš centās izdomāt kāpēc tēvs viņu neatlaiž. Karotājs tāpat no viņa nekāds. Tālienē nogranda pērkons. Sui Jin saprata ka nevēlas kavēties un nakts aizsegā devās ceļā.
