Pirmdienas rītā pamostoties sapratu, ka man nav ne grama vēlmes celties un doties uz darbu. Ņemot vērā visus brīvdienu notikumus, rodas vēlme uzrakstīt atlūgumu un doties jauna darba meklējumos. Bet tāda iespēja strādāt izdevniecībā bez jebkādas izglītības un sevišķas pieredzes man švaki vai vairs būs, tāpēc nekas cits vairs neatliek, kā celties un taisīties uz darbu.
Iepriekš nevarēju sagaidīt pirmdienas, jo ar Emīlu satikos pārsvarā tikai darba dienās. Un tās divas brīvdienas šķita kā mūžība, kas jāpavada, lai atkal viņu satiktu un redzētu.
Bet tagad manī vairs nebija ne mazākās vēlmes satikt ne Emīlu, ne viņa sievu. Saprotu to, ka turpmāk darbā būs jāslēpjas savā kabinetā un maksimāli jāizvairās no jebkāda kontakta ar viņiem abiem.
Izlīdu ārā no dušas un mirkli stāvēju, pētīdama sevi spogulī. Sejā bija redzamas raudāšanas un negulēšanas pēdas, pie kurām vajadzētu rūpīgi piestrādāt, lai visu acīs neizskatītos nožēlojami. Biju iemigusi vien uz divām stundām un pamodos stundu pirms modinātāja, kas man dod nepieciešamo laiku novērst katastrofu uz savas sejas.
Sākumā gan mirkli domāju, ka nav ko iespringt uz savu izskatu, jo tāpat jau kurš vairs man uzmanību darbā pievērsīs, bet tad padomāju un sapratu, ka par spīti visam ir jāizskatās tikvien labi, cik iespējams.
Pirms skaistuma procedūrām devos uz virtuvi pagatavot kafiju un fonā ieslēdzu "Two feet" dziesmas. Izdzirdot "Love is a Bitch" dziesmas sākumu, skumji pie sevis pasmaidīju, jo tāds tagad varētu būt arī manas dzīves nosaukums.
***
Emīls neko neteikdams, vienkārši ienāca manā dzīvoklī un aizcirta durvis. Mirkli padomājis, pagrieza arī atslēgu.
Vēroju viņu, un nevarēju izprast, kas notiek viņa galvā un ko viņš šeit dara. Sejā bija lasāmas dusmas, kuras, šķiet, viņš centās maskēt, bet neveiksmīgi.
-Tu esi viena?
-Protams. Kas gan pie manis varētu būt tādā laikā? Cik vispār ir pulkstenis?
-Nu nezinu, varbūt tas čalis, ar kuru vakar tik cītīgi laizījies.. Pag, ko? Tu gulēji? - viņš ar samiegtām acīm uz mani skatījās.
-Nu jā, nejūtos labi pēc vakardienas alkohola patēriņa, tāpēc pārbraucot mājās ielīdu gultā un pie filmas iemigu, - jutu, ka lēnām sāku atmosties un smadzenes sāk strādāt.
-No kurienes atbrauci? TU PIE VIŅA PALIKI? - Emīls sāka kliegt. Pirmo reizi viņš pacēla balsi uz mani.
-Nu nē, mēs aizgājām mājās pie tēta..
-Ak tad jau esi iepazīstinājusi ar savu tēvu? Un cik ilgi jau mani tā vazā aiz deguna, aiz muguras man satiekoties ar citu? - Emīla seja izskatījās bīstama.
Stāvēju brīdi un apdomāju, ko man darīt. Atklāt visu patiesību, vai turpināt modināt viņa greizsirdību līdz maksimumam. Taču par cik šodien biju jau skaidrā prātā, man prāts vairs nenesās uz spēlēm.
-Klausies, lūdzu, paejam tālāk no ārdurvīm, apsēžamies un izrunājamies, - klusi noteicu.
Likās, ka Emīlam tikai tagad radās skaidrība, kur viņš atrodas, jo uzmeta acis uz manis pieminētajām ārdurvīm. Neko neteikdams, pagāja man garām un uzņēma kursu uz guļamistabu, taču tad laikam pārdomāja un pagriezās virtuves virzienā. Nopūtos un sekoju viņam.
-Vai vēlies kaut ko padzerties? - piedāvāju.
-Man nav daudz laika, Veronika tikai aizbrauca savus vecākus aizvest mājās. Izmantoju brīdi, lai atbrauktu noskaidrot, kas pie velna notiek.
-Ko tad apgrūtināji sevi ar braukšanu? Varēji uzrakstīt vai piezvanīt.
-Lai tev būtu iespēja man kaut ko samelot? Nu nē, tikai stāvot manā priekšā tu esi vispatiesākā. Tā ka lūdzu, tev ir piecpadsmit minūtes laika visu izskaidrot.
-Kāpēc man vispār tev būtu kaut kas jāpaskaidro? Kas tu tāds esi?- ieslēdzu aizsargmehānismu, lai gan zināju, ka šoreiz arī tas nepalīdzēs no situācijas skaidrošanas.
Emīls dusmīgs pieleca kājās no krēsla un pienāca klāt tik strauji, ka man vienu brīdi likās, ka viņš man grib kaut ko nodarīt. Bet viņš tikai ieskatījās man acīs un pieliecās tik tuvu, ka sajutu uz sava ķermeņa karstumu no viņa dusmām. Jāsaka gan, ka viņš izskatījās ļoti seksīgs, un ja situācija nebūtu tik nopietna, es zinu, ka ar vienu rokas pieskārienu liktu viņa dusmām izgaist. Bet šoreiz situācija bija pārāk nopietna, ja reiz viņš stāvēja manā priekšā tad, kad vajadzētu atrasties mājās un gaidīt sievu.
-Tu izbeidz vienreiz šitos savus stulbos jautājumus un atbildi man, kas par sviestu norisinājās vakar klubā, -viņš nošņāca man sejā un aizgāja atpakaļ apsēsties.
Jutu, ka esmu tuvu asarām. Bet neko darīt.
-Kas norisinājās? Nekas tāds nebija..- iesāku, bet ieraudzīju Emīla skatienu un sapratu, ka pietiek liet eļļu ugunī. - Labi. Es biju klubā ar Kristapu, tēta sievas dēlu. Mēs tikai vakar ģimeniskās vakariņās iepazināmies un viņš mani pēc tam uzaicināja pastaigāties. Pastaigas laikā nolēmām iegriezties klubā, un sazin kāda sūda pēc tur bija jābūt jums. Es biju dzērusi, un nespēju skatīties uz jums. Mani vēl izsita no sliedēm tavs mēģinājums tualetē. Un es sagribēju, lai tu arī izjustu greizsirdību. Tas arī viss.
Kādu brīdi Emīls tikai skatījās uz mani kā uz kaut kādu ķerto.
-Tev izdevās, apsveicu! Es vai vārījos greizsirdībā..- Viņš uz brīdi apklusa. - Un tas tad man lika aptvert to, ka mēs esam aizgājuši par tālu un viss, kas ir starp mums, jāpārtrauc.
-Ko?
-Tu mani dzirdēji. Man nepatīk tas, kā tu izrīkojies, un ņemot vērā visus apstākļus, kādos tagad esam, labākais variants būs visu izbeigt.
Jutu, ka acīs sāk kāpt asaras, kuras vairs nespēju savaldīt.
-Tā arī zināju, ka tu mani nemaz nemīli! Gribēji tikai paspēlēties, lai garlaicīgajā laulības dzīvē būtu kādas jaunas emocijas un viss!
-Kāds mīlestībai ar to sakars?
-Jo ja tu mani mīlētu, tu izšķirtos un būtu kopā ar mani!
Emīls piecēlās kājās, pienāca man klāt un pacēla roku, it kā gribētu pieskarties, bet tad pārdomāja.
-Domā, ko gribi savā galvā. Man ar tevi patika būt, bet Veroniku es netaisos pazaudēt.
-Bet kā tas ir iespējams? Ja tu spēj viņu krāpt, tad tu viņu nemaz nemīli!
Emīls ieskatījās man acīs. -To es tev pateikt nedrīkstu.
Viņš pagriezās un es atslīgu raudādama uz grīdas, kad dzirdēju aiz viņa aizcērtamies dzīvokļa durvis.
***
Laiks jau bija steigties ārā no dzīvokļa, lai ierastos darbā laikus. Uzmetu skatienu spogulī un jutos apmierināta ar savu izskatu. Lai paspēlētos ar likteni, šodien saposos tajā pašā sarkanajā kleitā, kura Emīlam tā iepatikās. Ja reiz viņš nolēmis visu izbeigt un neko pret mani nejūt, tad jau nebūs nekādu problēmu, ja ieraudzīs mani.
Ceļš līdz darbam likās vēl īsāks nekā ierasts. Pa taisno gāju uz savu kabinetu, lai izvairītos no iespējas atpūtas telpā uzskriet kādam no abiem, kurus vismazāk vēlos redzēt pagaidām.
Līdz pusdienas laikam ieliku visu savu galvu darbā un laiks paskrēja diezgan ātri. Nolēmu pusdienās braukt mājās. Stāvlaukumā ejot uz savu mašīnu, redzēju, ka man pa priekšu iet Emīls ar Veroniku, droši vien arī viņi brauks kaut kur pusdienot. No sākuma domāju, ka aši ieskriešu atpakaļ izdevniecībā un pagaidīšu, kamēr viņi aizbrauks, taču tad nolēmu pielikt ašāk soli, lai sanāktu paiet viņiem garām.
-Emma, sveika! Šodien nekur neredzēju tevi un domāju jau, ka lāpi vēl piektdienas paģiras, -dzirdēju Veroniku mani uzrunājam.
Pagriezos ar savu žilbinošāko smaidu sejā. Zvēru, ka dzirdēju, kā aizraujas Emīla elpa.
-Sveiki! Nē, tik traki jau nebija, lai būtu dienām jāattopas, -nosmēju.
-Tas labi! Mums noteikti kopā jāiedzer kafija, - Veronika čivināja.
-Noteikti! Labi, novēlēšu labu apetīti jums un došos pusdienās arī pati, -ātri noteicu un devos uz mašīnu.
Tikai mašīnā sapratu, cik strauji dauzās mana sirds.
