Nav pie mums vēl viests tāds likums - neķītrības, prātā lolotas, top tiesas priekšā par noziegumu. Bet pieņemsim, ja būtu tā, šis likums. Kurš gan redzētu tālāk par manu smadzeņu podu, kurš teiktu: tas pareizs, tas ne? Tad jau mēs dzīvotu zem klaunu moralizētāju varas, kā tas bija Padomijā. Ak, tieši tāpēc es mīlu gremdēties iztēlē. Visi pasaules likumi, kā papīra lapa liesmās, nemanot izkūp.
Bet mūždien visam ir savi „bet”.
Cilvēki ir kā radio aparāti, tik tiešām. Es tagad runāju ar sasodīts! vārdu neatceros, un viņa tikai vāvuļo un muld sava nodabā. Neklausos. Grimstu savās domās – tās ir kā frekvences. Pārejot no vienas frekvences uz otru, izvairīties no derdzīgās čērkstoņas – vāvuļošanas – ir neiespējami.
Mirklī, kad domu „jaunākais Nine Inch Nails albūms ir neizdevies” nomaina „vajag labākas austiņas priekš iPOD”, es neglābjami iestrēgstu starp frekvencēm. Pāriet no domas uz domu jāmāk mierīgi un bez stresa – neliels pedantisms ir tikai vēlams. Un tagad nākas ciest, jo neesmu darījis tā.
Paša vaina. Viņas muldēšana. Jābūt pieklājīgam.
Viņas prasme pateikt tik daudz, nepasakot neko, ir apbrīnojama. Zilbes, vārdi un teikumi saplūst vienā bezsaturīgā skaņā jeb, kā jau minēju, čērkstoņā.
Pēkšņi, par laimi, es uzķeru jaunu frekvenci, tiesa, tā atrodas smadzeņu rajonā, ko sauc: slimīgā fantāzija.
„Kas tur slikts?” es sev jautāju. Ja kalpo kā patvērums no ārpasaules, kamdēļ ne?
Ak, bet manas domas. Tās ir tik noklusējamas.
Runā viņa ar mani, bet patiesībā ar sevi. Skatos viņas kustīgajā mutē. Šķiet, ka čērkstoņa nenāk no balsenes, bet dziļākas vietas – kuņģa iekšpuses, it kā tur žultī gremdētos mazs, vecs radio ar griezīgu skaņu.
Man prātā ir šī doma: brīdī, kad pavērsies viņas mute, es dziļo rīkles iekšpusi piepildīšu ar verdošu ūdeni. Tik banāli, tik brutāli, bet man patīk. Vāvuļošanas murdoņa lēnām apslāps, it kā viņa būtu robots.
- Vai ne?
Varkšķētāja pārmaiņas pēc iedomājusies uzdot jautājumu.
„Aha” priekš viņas ir pietiekami laba atbilde. Smaids uz sejas par to, ka piekrītu viņas domām.
Vēl viņa nomuld monologu, kurā ieklausos. Izrādās, ka pēdējās desmit minūtēs viņa dalījusies domās par pēdējo „Šreka” filmu. Šķiet, ka viņa jūtas ļoti gudra, ka atklājusi filmas zemtekstu. Nožēlojami.
Viņa nevar apklust. Klusi nomurminu pie sevis: – Aizveries jel kad!
