šito ne es rakstīju bet viena meitene, un viņa gribēju uzzināt citu viedokļus.
ES. Tas vārds laikam bija par Tevi. Par Saules atspīdumu Tavās zilajās acīs. Par siltumu Tavās plaukstās. Par vēja pinekļiem Tavos matos. Par silto gaisu, kas mīt Tavā dvašā. Par zeltu Tavā smaidā. Tu - tas plaukstošais zieds manā iedomu pļavā. ES. Tas vārds bija par Tevi, kurš lika zvaigznēm krist manā priekšā. Tas biji Tu, kurš kliedēja tumsu. Tas biji Tu, kurš ierāva mani šij nepratīgā dejā. ES. Tas vārds bija par Tevi.
TEVI. Tas vārds laikam bija par mani. Par mani, kura lūdza, lai man Tevis vienmēr ir par maz. Par mani, kura kānaivs bērns, ielaidās Tavā dejā. Par mani, kurazināja, ka pēc dienas vienmēr ir nakts, bet ticēja, ka Tu naktis māki projām dzīt. Tu prekš manis biji, kas svēts, dažbrīd pat likās, ka redzu zeltainu riņķīti Tev virs galvas. TEVi. Tas vārds bija par mani.
MĪLU. Tas vārds nebija vārds. Tā bija tauriņa deja pieneņu pļavā. Tā bija varavīksne, kas viz pēc lietus. Tas bija pavasaris decembra vidū.Tā bija laimes smarža, kas reibināja. Tā bija zeltaina saule nakts vidū. Bet visskumjākais bija tas, ka tie bija visparastākie meli. Tu laikam nezināji, ka šim vārdam ir spēks, tikpat leils kā abpus griezīgam zobenam. Tam bija spēks, jo tas nāca pār Tavām lūpām. Tam bija spēks, jo es tam naivi pakļāvos. MĪLU. Kaut šī vārda nebūtu bijis.
Bet es taču negribēju būt visa Tava dzīve, man būtu pieticis, ja es būtu tās mīļākā daļa.
Patika/nepatika, kapēc patika/nepatika?
