Reiz sen senos laiko, tik senos kā pagājušā otrdiena, es pamodos no rīta ļoti agri un, kā jau ziemā to parasts darīt, skrēju pie loga vērties uz termometru.
Un, jā, tur nu tas bija, ilgi gaidītais aukstums -28 grādi. Es klusi, slepus iesmējos, uzvilku siltas drēbes un metos ārā. Septiņos no rīta, es jau biju ziemas ieskauta, stāvēju pakalnā un vēroju saules kautro parādīšanos.
Sākumā bija tikai nojausma par tās tuvāknākšanu, bet ar katru brīdi tā peldēja uz augšu, gabaliņu pēc gabaliņa.
Es trīcēju no aukstuma un sajūsmas, mani zobi klabēja kā vecs krievu divritenis, un es brīdi novērsu skatu no apvāršņa. Kad nākamo brīdi pavēros uz to, saule jau bija uzlēkusi uz zemes malas un laizīja sniegu kā maza meitene.
No prieka palaidu gaisos lielo smējienu, un tas kā fenikss uzspurdza debesīs, un man bija vienalga vai tas atdzims no pelniem vai pazudīs. Ja tam labpatiks sadegt kā vēja nopūtai, tad es metīšos tam līdzi, tā es domāju tajā aukstajā rītā un paliku mājās.
Bet te nu es esmu šajā otrdienā, un fenikss jau ir sasvilis agrīnās saules staros, sen jau...
Un šī ir cita otrdiena.
Šodien saule jau bija uzlēkusi, kad es mundrā solī gāju uz skolu, bija auksts, un es smējos par saules kodīgo burkānu krāsu, šķita, ka varētu no tās nokosties, bet tas tik tā pa sapņiem vien.
Lai kā arī būtu, šorīt es skatījos uz to pašu sauli, uz kuru pirms nedēļas, gāju pa to pašu ceļu, un tomēr tā nebija tā pati saule, tas nebija tas pats ceļš. To ceļu, kuru pirms nedēļas, es vairs neiešu nekad un to sauli nemanīšu, tā diena ir pagājusi, tas ir laiks ir zudis un šis gadsimts ir miris. Tas nozīmē, ka arī šī rīta burkānsauli es nekad vairs neredzēšu, un tā nekad vairs neredzēs mani.
Un šīs dienas melnajā vakarā es gāju pastaigā un varu zvērēt, ka redzēju kādu garu, vijīgu ēnu, to nemeta cilvēks vai koks, šī diena ēna piederēja laikam, un es redzēju, kā tā aizlien kā milzīga žņaudzējčūska un sajutos kā trusītis.
Laiks ap mani lodā kā ap medījumu, es to nekad neaizmirstu, tas mani žņaudz un izmurcī, un spīdzina ar to, ka nekad vairs neredzēšu to sauli, kura laizīja sniegu kā maza meitene un arī to, kura bija kā kraukšķīgs burkāns.
Nekas nekad vairs neatgriežas.
Laiks. Plūdumi un mainīgi veidoli ir viss no kā tas sastāv, tāpēc arī es esmu plūstoša un mainos līdz ar laiku. Šķiet ,vēl vakar man bija piena zobi, šķiet vēl vakar izspļāvu knupīti, un tas paripoja zem milzīga, gigantiska skapja.
Bet tā kā vakar vairs nebūs nekad, būs citi ceļi, citas saules, citas dienas, citas asinis riņķos mūsu vēnās un citi vārdi velsies mums ārā no zīmuļu galiem kā nebūtības vēstneši, un citu cilvēku ceļi krustosies ar mūsējiem.
Šodiena ir tikai mirklis, kuru jāizdzīvo un pēc tam jādzīvo rītdienai, rītdienas saulei.
Un reizēm, lai sasniegtu savus sapņus ir tikai jāiet gulēt, tāpēc, laikam, iešu nosnausties, jo kurš cits gan ķers manu sauli no rīta? Ceļi taču nav kaisīti, ja nu viņa paslīd, jāiet gulēt, ja nu rīt man jānoķer saule.
